Karojošo valstu periods ir posms senās Ķīnas vēsturē, kas sekoja Pavasara un Rudens periodam un beidzās ar pirmās impērijas izveidošanu Ķīnā. Par šī perioda sākumu uzskata dažādus notikumus starp 481. un 403. g.p.m.ē., no kuriem svarīgākais ir Jin valsts sadalīšanās 453. gadā. Šis ir Austrumu Džou dinastijas pastāvēšanas beigu laiks, kad septiņas ķīniešu lielvalstis aktīvi karoja par virsvadību sabrukušās Džou dinastijas zemēs, un Džou karaļa vara bija tikai fikcija. Valstu kari beidzās 221. g.p.m.ē. ar pilnīgu Cjiņu valsts uzvaru un Cjiņ dinastijas nodibināšanos. Perioda nosaukums cēlies no hronikas Karojošo valstu intrigas, kas sarakstīta Haņu dinastijas sākumā.
Izmaiņas ķīniešu sabiedrībā
Lielas izmaiņas notiek veidā, kā tiek veikta karadarbība. Pavasara un Rudens periodā kaujas notika starp nelielām augstmaņu grupām, kas izmantoja kara ratus. Bija paredzēts, ka katru augstmani kara ratos pavada 72 kājnieki, bet bieži to nebija vairāk par 10. Tādējādi kareivju kopskaits nekad nepārsniedza dažus desmitus tūkstošus. Karojošo valstu periodā notiek atteikšanās no neērtajiem kara ratiem, augstmaņi pārsēžas zirgos, un sākas milzīgu zemnieku kājnieku armiju veidošana. Tas noveda pie zemnieku stāvokļu maiņas. Tie tagad ne tikai nodrošināja lauksaimniecības produktus, bet arī kareivjus. Tradicionālo klaušu darbu aizvietoja nodokļu maksājumi graudā un naudā, kas bija daudz izdevīgāki valsts finansēm un armiju uzturēšanai. Dažviet zemniekiem piešķīra īpašumtiesības, ļaujot zemi pirkt un pārdot.[1] Šajā laikā kara ieročos notika pāreja no bronzas uz daudz izturīgāko dzelzi. Tika iekarotas mūsdienu Sičuaņas un Džedzjanas provinču teritorijas, kas nonāca ķīniešu kultūras sfērā. Attīstījās konfuciānisms un daoisms.[2]
Valstu militarizēšanās arī noveda pie pārvaldes aparāta koncentrēšanās valdnieku rokās, izbeidzot tradicionālo provinču augstmaņu pusautonomo varu. Militārās un ekonomiskās izmaiņas arī izmainīja tradicionālo aristokrātiju, dodot iespēju talantīgiem un gudriem zemākās militārās aristokrātijas (shi) pārstāvjiem sasniegt augstus amatus. Šīs izmaiņas ataino konfuciānisms, kas noraida mantojama stāvokļa konceptu par labu indivīda raksturam un spējām. Dažādi ministri, valstsvīri un filozofi bieži ceļo pa valstīm, kalpojot dažādiem valdniekiem. Ja iepriekš karadarbības mērķis bija panākt sakautās valsts lojalitāti, tad tagad spēcīgākās valstis aizvien biežāk pilnībā iekaroja un sadalīja vājākās. Viens no šādas politikas rezultātiem bija tāds, ka pazūdot nelielajām bufervalstīm un valstu savienībām, lielās valstis ar savām milzīgajām armijām nonāca tiešā konfliktā viena ar otru.
Septiņas karojošās valstis
Karojošās valstis, 260 p.m.ē
Beidzoties Pavasara un Rudens periodam bija izveidojušās vairākas valstis, starp kurām dominēja septiņas, kuru valdnieki sevi parasti sauca par hercogiem "gōng", formāli pakļaujoties Džou karalim. Karojošo valstu perioda vidū viņi jau sauc sevi par karaļiem.
Ķīnas ģeogrāfija iezīmēja valstu veidošanās reģionus. Kalnāju ieskautā Cjiņ valsts pakāpeniski izpletās Sičuaņā. Ci valsts izpletās Huanhe deltas līdzenumā. Centrālos reģionus starp šīm abām valstīm kontrolēja sadalītās Jin valsts pēcteči. Uz dienvidiem, Jandzi upes centrālo daļu kontrolēja Ču valsts,
Pēc ilgstoša pilsoņu kara ietekmīgā Jin valsts 453. gadā p.m.ē sadalījās Haņu, Vei un Žao valstīs. 403. gadā šo dalīšanu formāli atzina arī Džou karalis. Turpināja pastāvēt tradicionāli spēcīgās Cjiņ, Ci un Ču valstis, pie kurām pieskaita vājāko Jaņ valsti. Blakus šīm valstīm pastāvēja Džou karaļa valstiņa un vairākas citas valstiņas, kas galvenokārt atradās valsts centrā.
Vei valsts
No 403. līdz 383. gadam par spēcīgāko izvirzījās Vei valsts, kas kopā ar sabiedrotajiem izpletās bijušās Džou valsts centrālajā daļā. 383. gadā no alianses atšķēlās Žao valsts, kuru atbalstīja Ču valsts. 370. gadā mirst Vei valdnieks, neatstājot likumīgu mantinieku, tā iesākot pilsoņu karu par troni. Trīs gadus vēlāk Žao un Haņu valstis iebruka Vei, taču savstarpējā konflikta dēļ karu izbeidza un Vei saglabāja savu neatkarību. Vei valsts drīz pēc izveidošanas pasludināja, ka ir gatava piešķirt augstus amatus talantīgiem vīriešiem no citām valstīm. Ar šādu talantu palīdzību Vei valsts ātri kļuva par vienu no ietekmīgākajām, taču nespēja panākt dominējošo stāvokli.
364. gadā Cjiņ sakauj Vei armiju, kurai palīgā nāk Žao. Pēc vēl vienas Cjiņ nestas sakāves 361. gadā Vei galvaspilsētu pārvieto tālāk uz austrumiem, mūsdienu Kaifenas pilsētu. 354. p.m.ē. Vei uzbrūk Žao, kas nespēj izturēt uzbrukumu, un tai palīgā nāk Ci valsts, kuras karaspēks iebrūk Vei valstī un to pamatīgi sakauj. 341. p.m.ē Vei sāk karu pret Haņu, taču atkal iejaucas Ci valsts un sakauj Vei. Cjiņ valsts 340. gadā uzbrūk Vei valstij un sagrābj daļu teritorijas. Pēc šīm sakāvēm Vei bija novājināta, un par spēcīgākajām kļuva Ču, Ci un Cjiņ valstis. 319. gadā pēc 51 gadu ilgas valdīšanas Vei karalis mirst, atstājot valsti ļoti novājinātu un daļēji iekarotu.
334. p.m.ē Vei un Ci valdnieki savstarpēji viens otru atzīst par karaļiem (wang), tā pasludinot savu neatkarību no Džou karaļa. Arī pārējo valstu valdnieki pakāpeniski sevi pasludina par karaļiem – 325. p.m.ē Cjiņ, 323. p.m.ē Haņu un Jaņ. Pat mazāku valstiņu valdnieki sevi pasludina par karaļiem. 299. arī Žao valdnieks kļuva par karali.
Ci valsts
Šeit valdošajai dinastijai bija senas un cienītas saknes. Starp senajām Ci valsts aristokrātu ģimenēm izvirzījās Tjanu ģimene, kas Ci valstī bija ieradušies kā bēgļi. Ambiciozie Tjanu pārstāvji pakāpeniski izspieda citas ģimenes no varas un panāca, ka 386. gadā Džou karalis ļāva Tjanu pārstāvim kļūt par Ci valdnieku. Ci valsts piemērs demonstrēja, ka ambīcijas un talants var uzvarēt dinastiskās privilēģijas. Jaunais valdnieks sāka karus pret kaimiņvalstīm, atgūstot iepriekš zaudētās zemes. Pēc šādiem panākumiem Tjanu hercogs sevi pasludina par karali.
Cjiņ valsts
Cjiņ valsts pirmsākumi meklējami 897. gadā p.m.ē. kad Džou karalis šeit izveidoja zirgaudzētavu. Cjiņ valsts atradās vistālāk rietumos, kur to apdraudēja barbaru ciltis, tāpēc sākotnēji tā koncentrējās uz savas drošības nostiprināšanu, reti iesaistoties karos ar citām ķīniešu valstīm. Karagājienos uz dienvidiem tiek iekarotas Šu un Ba valstis Sičuaņā, sākās apūdeņošanas kanālu veidošana Čendu līdzenumā. Cjiņu galvaspilsēta atradās Vei upes tuvumā. Šo reģionu no visām pusēm ieskāva grūti šķērsojami kalnāji un upes, kas nodrošināja aizsardzību pret iebrukumiem. Dažas ērtas kalnu pārejas un Huanhe nodrošināja ērtu satiksmi uz Gaņsu koridoru, kas ļāva tālāk iziet uz Centrālāziju ziemeļos, Sičuaņu dienvidos un Huanhe centrālajiem līdzenumiem austrumos.
No 356. līdz 338. p.m.ē. Cjiņ valstī īsteno virkni reformu, kas to no atpalikušas valsts padara par vienu no spēcīgākajām. Vei valstī dzimušā premjerministra Šan Jana (Shang Yang) vadībā Cjiņ valsts pārvalde tiek centralizēta un amatus piešķir balstoties uz talantu nevis aristokrātisku izcelšanos. Valsts pieņem jaunu likumu kodeksu, ievieš jaunu nodokļu sistēmu, ievieš vienādus svarus un mērvienības. Iedzīvotājus sadala nelielās ģimeņu grupās, kas kopīgi ir atbildīgas par kārtības un likumu ievērošanu, pārkāpumu gadījumā visi saņem sodus. Ražas kvotu pārpildījušie zemnieki saņem balvas, bet neizpildījušie kļūst par vergiem. Šan Jans arī uzaicina pārapdzīvoto austrumu zemju zemniekus pārcelties pustukšajām Cjiņu zemēm. Lai veicinātu dzimstību valsts liek precēties pēc iespējas ātrāk un atbalsta daudzbērnu ģimenes. Pēc valdnieku maiņas Šan Jans krīt nežēlastībā, viņa ģimeni iznīcina, taču viņa ieviestais centralizētās valsts modelis tiek saglabāts.[1]
Horizontālās un Vertikālās alianses, 334-249 p.m.ē.
Cjiņ iekarojumu progress
Lai pretotos pieaugošajai Cjiņ varenībai, pārējās sešas valstis izmanto divas stratēģijas – Vertikālo, kurā tās kopīgi sadarbojas pret Cjiņ un Horizontālo, kurā tās sadarbojas ar Cjiņ, lai iegūtu no tās spēka. Vertikālā alianse izveidoja ziemeļu un dienvidu valstu savienību, lai bloķētu Cjiņ virzīšanos uz austrumiem. Cjiņ atbildēja ar Horizontālajām aliansēm, vienojoties ar rietumu kaimiņvalstīm, lai atvieglotu savu virzīšanos uz austrumiem. Alianses bija neilgas un valstu attiecības bieži mainījās.
318. gadā visas valstis, izņemot Ci, sāk neveiksmīgu karu pret Cjiņ valsti. 302. gadā Cjiņ, Ču un Ci vienojas par sadarbību, taču trīs lielvaru alianse drīz sabrūk.[1] 300 p.m.ē Ci gandrīz cieš sakāvi karā pret piecu valstu koalīciju, un lai arī nosargā savu teritoriju, turpmāk tā ir vāja valsts. 298. gadā Ci, Vei un Haņu valstis ar panākumiem uzbrūk Cjiņ. 284. gadā Jaņ valsts ar sabiedrotajiem uzbrūk Ci valstij, sakauj un sadala to. 279. gadā Ci armijai izdodas atjaunot valsti. Ci sabrukumu izmanto Ču, kas izplešas dienvidos, taču Cjiņ drīz uzbrūk un sakauj Ču valsti, sagrābjot tās galvaspilsētu. 260. p.m.ē Cjiņ un Žao karā Žao tiek pamatīgi sakauta un vairs neatgūstas, taču arī Cjiņ armija ir novājināta un karu neturpina. 256. gadā Cjiņ iekaro Džou valsti, izbeidzot Džou dinastijas pastāvēšanu un izvirzot pretenzijas uz Debesu mandātu.
Cjiņu uzvara
Cjiņu kampaņas
230. gadā Cjiņ iekaro Haņu valsti, vājāko no septiņām karojošajām valstīm. Tam seko Vei valsts iekarošana 225. gadā. 223. gadā pienāk Ču valsts kārta. Sākumā 500 000 kareivjus lielā Ču armija sakauj 200 000 kareivjus lielo Cjiņ armiju. 222. gadā Cjiņ atjauno uzbrukumu ar 600 000 lielu armiju un pakļauj Ču. Tajā pašā gadā izdodas iekarot Žao un Jaņ valstis. Ci valsts izlēma padoties bez cīņas, un beidza pastāvēt 221. gadā. Pēc ilgstošiem kariem Cjiņ valsts ir uzvarējusi un visur ievieš savu stingro kārtību, kas sabrūk jau pēc 15 gadiem.
