Kalnu zebras dzīvo sausās, akmeņainās teritorijās, kalnu un klinšu biomā. Tās mitinās kalnu ielejās un nogāzēs, kalnu zebras var sastapt pat 2 000 m virs jūras līmeņa. Ziemas sezonā tās migrē lejup no kalniem. Zebru diēta ir ļoti pieticīga. Tās ēd aso kalnu zāli, krūmu zarus, lapas, pumpurus, augļus un tās rok arī saknes. Kalnu zebras bieži rok zemi, lai atrastu ūdeni.
Izskats
Zebras ir melni balti vai tumši brūni balti strīpainas, un, kā visām zebrām, katrai zebrai ir savs individuālais raksts. Zebru rakstu varētu pielīdzināt cilvēku pirkstu nospiedumiem. Strīpas nosedz visu ķermeni izņemot vēderu, kas ir balts. Kalnu zebrām ir izteikta pakakles ādas kroka. Tām ir ļoti tumšs purns un kāju apakšdaļā svītras kļūst šaurākas[1]. Kapes kalnu zebrām ir izteikts seksuālais dimorfisms - kapes kalnu zebru ķēves ir lielākas nekā ērzeļi. Turpretī Hartmaņa kalnu zebru abi dzimumi ir apmēram vienāda auguma, lai gan ērzeļi sver vairāk nekā ķēves abām pasugām. Hartmaņa kalnu zebru melnās strīpas ir šaurākas ar paplatinātu balto joslu strap tām, turpretī Kapes kalnu zebrām tas ir tieši otrādāk.
Pieaugušas kalnu zebras ir apmēram 2,2 m garas, 1-1,4 m augstas skaustā, svars 240-370 kg. Kalnu zebru nagi ir piemēroti, lai veikli pārvietotos pa akmeņainām un klinšainām virsmām. To nagi ir ļoti cieti un šauri, ar nelielu pēdas virsmu[2].
Hartmaņa kalnu zebra atpūšas. Attēlā var labi apskatīt balto vēderu, uz kura nekad nav vertikālās strīpas
Ieradumi
Kalnu zebras veido nelielas ģimeņu grupas, kas sastāv no ērzeļa, vienas, divām vai vairāk ķēvēm un to jaunākajiem pēcnācējiem. Jaunie ērzeļi veido "vecpuišu" barus, un nobriestot veido savus harēmus, aizvedot jaunās ķēves no to ģimenēm. Atšķirībā no līdzenumu zebrām kalnu zebru ģimenes neapvienojas vienā lielā barā.
Katru gadu kalnu zebrai dzimst viens kumeļš, par kuru māte rūpējas apmēram vienu gadu. Kā visi zirgi mazais zebrēns jau drīz pēc piedzimšanas var piecelties kājās, staigāt un zīst pienu no mātes. Hartmaņa kalnu zebru ķēves, kad viņām piedzimst kumeliņš, izdzen savus viengadīgos ērzelēnus no ģimenes. Jaunās ķēvītes paliek ģimenē. Kāpas kalnu zebru jaunie ērzelēni pamet ģimeni pamazām, tā kā nesaņem iepriekšējo mātes uzmanību.
Kalnu zebras mūsdienās
Kalnu zebra ir ļoti apdraudēta suga. 1930.
gados bija atlikušas tikai 100 Kāpas kalnu zebras, mūsdienās to skaits ir sasniedzis 700 īpatņu. Lai arī kalnu zebru abas pasugas tiek aizsargātas, veidojot nacionālos parkus un rezervātus, tās joprojām apdraud malu mednieki. Tā kā ir samazinājušās teritorijas, kurās kalnu zebras var justies drošas, tām draud jaunas iepriekš neparedzētas briesmas. Hartmaņa un Kāpas kalnu zebras ir kļuvušas teritoriju kaimiņienes, un tām draud sakrustošanās, tādējādi izzūdot abām esošajām pasugām[3].
Atsauces
↑Džuljeta Kletona-Broka "Zirgi. Enciklopēdija", apgāds Zvaigzne ABC, ISBN 9984-17-076-4
