Kātkausa rumpucis (Helvella macropus, arī Macropodia macropus, Peziza macropus un Aleuria macropus) ir Latvijā vidēji bieži sastopama neliela rumpuču ģintssēne.
Taksonomija
Pirmoreiz sugu aprakstījis Pēšons 1789. gadā, mūsdienu nosaukumu devis Karstens 1870. gadā.[1] Sugai pa diviem gadsimtiem uzkrājies ap 40 dažādu autoru dotu nosaukumu.[2]
Kātkausa rumpucis saskaņā ar molekulāriem pētījumiem ir 5 vai 6 dažādu grūti atšķiramu sugu komplekss, pateicoties kam šī suga kļuvusi par vienu no izplatītākajiem rumpučiem Eiropā.[3] Liela mēroga rumpuču un daudzu citu asku sēņu pētījumi nav veikti, un ticams, ka pēc izpētes notiks liela rumpuču sistemātikas pārskatīšana.[4]
Sēnes apraksts
Parasti kātkausa rumpuči sastopami lapu koku mežos
Cepurīte: kausveidīga, reizēm sāniski saplacināta, vecumā vairāk izplešas, iekšpuse gluda, reti vāji krokota, gaiši pelēka vai brūnganpelēka. Ārpuse gaišāka, ar mīkstiem matiņiem, līdzīga slapjai vilnai, gaiši brūnpelēka vai pelēcīga.[5] Augstums 2—4 cm, platums 1—3 (6) cm. Mīkstums balts vai pelēcīgs, plāns. Garša nav jūtama, smarža vāja, patīkama.
Kātiņš: Pelēcīgs, bez rievām, ar sīkiem palielinājumā saskatāmiem matiņiem,[6] uz vecumu gludāks. Lejasdaļā gaišāks, nedaudz paplašināts un bieži saplacināts. Garums 1—7 cm, parasti garāks par cepurītes platumu, resnums 0,1—0,5 cm.[4]
Sporas: bezkrāsainas, birumraksts balts, vienšūnas, pirms nogatavošanās bieži elipsoīdas, nogatavojušās eliptiski vārpstveidīgas vai eliptiskas ar nosmailinātiem galiņiem, gludas vai raupjas, ar vienu lielu un parasti 2 maziem eļļas pilieniem, 20—30/10—12 µm[7] (citos avotos izmēri norādīti starp 18—26/9—12,2 µm).[5][3]
Aski: ar 8 sporām, 350/20 µm.[7] (Vairāki citi avoti norāda izmērus starp 175—300/13—18 µm.)[3][5]
Parafīzes vālesveida, gaiši brūnas, caurspīdīgas, bez šķērssienām, platums lejasdaļā 3—4 µm, galotnes virzienā paplašinās līdz 10 μm.[5][7]
Augšanas apstākļi
Kātkausa rumpucis Slovēnijā, mitrā pļavā
Saprofīts; tomēr pēc dažu avotu domām, visi rumpuči, ieskaitot šo, var veidot mikorizu.[1][4] Aug uz auglīgas augsnes vai satrupējušas koksnes lapu koku un jauktos mežos. Pa vienam vai retinātās grupās, bieži sūnās.[5] Latvijā augļķermeņus (apotēcijus) veido no jūlija līdz oktobrim,[6][7] izplatīts ziemeļu puslodē.[2]
Barības vērtība
Kātkausa rumpuču sporas atšķiras ar smailākiem galiem nekā vairumam rumpuču suguKātkausa rumpuču cepurīšu maliņas ir pūkainas
Zinātniski pārbaudītu datu par ēdamību nav.[5] Polijā kausa rumpuci vērtē kā ēdamu,[8] un vācu Interneta avots PilzSuche pat ieskaita to pirmajā šķirā,[9] tomēr vairums avotu, ieskaitot Latvijas, to uzskata par neēdamu.[6][10] Vairākas citas rumpuču ģints sēnes tiek apvainotas indīgā giromitrīna klātbūtnē vai vienkārši radniecībā ar bisītēm,[1] tāpēc arī tie avoti, kas kātkausa rumpuci atzīst par ēdamu, stingri iesaka pirms gatavošanas to novārīt ar ūdens noliešanu vai ilgstoši žāvēt bez cilvēku klātbūtnes, jo šie procesi daudzkārtīgi samazina giromitrīna daudzumu sēnēs.[9]
Ungārijā tiek uzskatīts par retu un tādēļ aizsargājamu sugu.[11]
Līdzīgās sugas
No citiem līdzīgiem rumpučiem atšķiras ar gludo kātiņu bez vai gandrīz bez rievām.[6]Melnais rumpucis ir tumšāks un īsu kātiņu.[5] Mikroskopiska atšķirība ir rumpučiem netipiskās vārpstveidīgās nogatavojušās sporas, kuras vairumam citu sugu ir eliptiskas,[4] kā arī eļļas pilieni — papildus parastajam lielajam pilienam ik sporā atrodas arī divi (ļoti reti vairāk) mazi pilieni, kas sākotnēji izvietoti sporas galos.[9] Tikai ar mikroskopu no kātkausa rumpuča atšķirama Eiropā augošā Helvella fibrosa (Helvella villosa),[9] kura Latvijā līdz šim nav atrasta. Iespējamā sajaukšana nerada kulinārus riskus, jo praktiski visi rumpuči ir vienādi gatavojami un visu viņu ēdamība tiek apšaubīta aiz vieniem un tiem pašiem iemesliem — mazajiem izmēriem un iespējamās giromitrīna klātbūtnes.
.jpg)
.JPG)
