Jānis Daumanis (krievu: Ян Эрнестович Дауман 1884—1936), vēlāk Juris Gavēnis (krievu: Юрий Петрович Гавен) bija latviešu 1905. gada revolūcijas kaujinieks un lielinieku partijas darbinieks. Viens no padomju varas dibinātājiem Krimā (1917—1921).[1]
Dzīvesgājums
Dzimis 1884. gada 18. martā Dreiliņu pagasta zemnieka Ernesta Daumaņa deviņu bērnu ģimenē. Mācījās Biķera draudzes skolā, 1900. gadā iestājās Mangaļu jūrskolā, tomēr pēc vecākā brāļa jūrnieka nāves 1901. gadā iestājās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. Tur piedalījās nelegālā semināristu pulciņā un izplatīja žurnālu "Auseklis" un citus Amerikas latviešu sociāldemokrātu izdevumus, par ko 1902. gadā tika izslēgts no semināra.
Tajā pašā gadā uzņemts Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā (LSDSP), bija Rīgas partijas organizācijas sekretārs. 1903. gadā pēc skolotāja eksāmenu nokārtošanas ieguva darbu Cesvaines pagasta skolā, ko 1904. gadā nācās pamest revolucionārās darbības dēļ. 1905. gada revolūcijas laikā organizēja Juglas, Čiekurkalna un Strazdumuižas fabriku strādnieku streikus. 1905. gada jūlijā—oktobrī atradās apcietinājumā par proklamāciju iespiešanu. Pēc atbrīvošanas LSDSP viņam izsniedza dokumentus uz tautskolu inspektora Jura Gavēņa vārda, ar šo segvārdu viņš devās uz Cēsu apriņķa austrumu daļu, kur vadīja Malienas sociāldemokrātu organizāciju, kas veica uzbrukumus Cesvaines un Dzelzavas muižām. Pēc karastāvokļa ieviešanas un soda ekspedīcijas ierašanās Daumanis izveidoja partizānu grupu, bija Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomitejas loceklis (1906—1908). Piedalījās LSDSP 3. kongresā (1906), Latvijas Sociāldemokrātijas 1. un 2. kongresā, kā arī 1907. gadā Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas 5. Londonas kongresā, kur tika pieņemts lēmums pārtraukt kaujinieku darbību.
1908. gada 6. februārī Daumani arestēja un līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gada jūlijā viņš atradās ieslodzījumā Rīgas un Vologdas cietumos, pēc tam izsūtījumā Minusinskā Jeņisejas guberņā. Pēc Februāra revolūcijas organizēja Minusinskas padomi. 1917. gada septembrī boļševiku partijas uzdevumā devās uz Sevastopoli, kur sarīkoja Melnās jūras kara flotes revolucionāru sanāksmi. Novembra beigās viņu ievēlēja par boļševiku partijas Taurijas guberņas komitejas locekli un Sevastopoles Kara revolucionārās komitejas priekšsēdētāju.
No 1918. gada marta Taurijas Padomju republikas Tautas komisāru padomes loceklis, kara flotes komisārs. Pēc vācu karaspēka intervences aprīļa beigās ar krievu karakuģi aizbēga uz Novorosijsku, kur pēc Ļeņina pavēles daļu no kuģiem nogremdēja, lai tie nenonāktu pretinieku varā. 1918. gada jūlijā J. Gavēni izsauca uz Maskavu, kur viņam bija jāsniedz paskaidrojumi par sakāves iemesliem.
Pēc Sarkanās armijas ielaušanās Krimā 1919. gada aprīlī viņu iecēla par vietējās boļševiku partijas organizācijas vadītāju, bet jau jūnijā Antona Deņikina vadītā Brīvprātīgo armija ieņēma Krimu.
Pēc tam, kad sarkanarmieši atguva varu Krimā, 1921. gada novembrī Gavēni iecēla par Krimas APSR Centrālās izpildkomitejas priekšsēdi, kur bija aktīvs sarkanā terora organizētājs. No 1924. gada dzīvoja Maskavā un darbojās PSRS Valsts plāna (Госплан СССР) prezidijā, vēlāk bija padomju naftas kompānijas ДЕРОП direktors Nirnbergā (1931—1933). 1933. gadā pensionējās, bet Lielā terora laikā 1936. gada 6. aprīlī tika apcietināts un apsūdzēts opozīcijas grupas veidošanā un sakaru uzturēšanā ar Trocki. 1936. gada 3. oktobrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par "kontrrevolucionāru teroristisku darbību" viņam piesprieda nāvessodu.
Nošauts 1936. gada 4. oktobrī, līķis sadedzināts Maskavas Jaunās Donas kapsētas (Новое Донское кладбище) krematorijā, un Daumaņa pīšļi kopā ar 669 citu upuru pīšļiem aprakti kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1.[2]
Literatūra
- Баранченко В. Е. Гавен. Москвa: Молодая гвардия, 1967.
Atsauces
- ↑ В. Баранченко. ГАВЕН[novecojusi saite] (krieviski)
- ↑ Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 42. lpp. ISBN 9984-9316-0-9.
Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe. J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi.
Ārējās saites
