- Šis raksts ir par diplomātu. Par citiem cilvēkiem ar vārdu Jānis Bērziņš skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Bērziņš (dzimis 1881. gada 11. oktobrī, miris 1938. gada 29. augustā), pseidonīmi: Ziemelis, Pāvels Vasiļjevičs, bija latviešu skolotājs, vēlāk revolucionārs, diplomāts, PSRS valsts un Komunistiskās partijas darbinieks.[1]
Dzīvesgājums
1901. gadā beidza Valkas skolotāju semināru, līdz 1903. gadam strādāja Cirstu pagasta skolā. 1903. gadā tika apcietināts par revolucionāro darbību un izsūtīts uz Oloņecas guberņu. 1905. gada revolūcijas laikā nelegāli atgriezās Latvijā un piedalījās nemieros.[1]
No 1906. līdz 1907. gadam bija Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Pēterburgas komitejas loceklis. 1908. gadā emigrēja uz Rietumeiropu, tālāk uz ASV, kur bija redaktora vietnieks Bostonas latviešu laikrakstā "Strādnieks".[1] 1917. gadā atgriezās Krievijā, ievēlēts par Krievijas Satversmes sapulces deputātu, pēc Oktobra revolūcijas Bērziņš bija Padomju Krievijas pilnvarotais pārstāvis Šveicē (1918).
Pēc Šveices vēstniecības slēgšanas 1919. gada sākumā atgriezās dzimtenē, Latvijas brīvības cīņu laikā bija Latvijas SPR tautas izglītības komisārs. 1919. gada 8. februārī kopā ar valdības priekšsēdētāju Pēteri Stučku parakstīja dekrētu par valsts Latvijas Augstskolas dibināšanu uz Baltijas Tehniskās augstskolas bāzes.[2]
1920. gadā darbojās Kominternes izpildkomitejā, piedalījās Tartu miera līguma slēgšanā starp Padomju Krieviju un Igauniju.
Vēlāk bija Krievijas vēstnieks Somijā un vēstnieka vietnieks Lielbritānijā (1921), tad Austrijā (1925). No 1927. līdz 1932. gadam strādāja PSRS Ārlietu Tautas komisariātā. No 1932. gada vadīja PSRS un Krievijas PFSR Centrālo arhīvu pārvaldi, bija žurnāla "Krasnij arhiv" redaktors.[1]
NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1937. gada 24. decembrī apcietināts un 1938. gada 29. augustā pēc ilgstošām pratināšanām nošauts Komunarkas masu kapos,[3] vēlāk reabilitēts.[1]
Atsauces
