Jēkabpils cukurfabrika (sākotnējais nosaukums — Krustpils cukurfabrika) bija viena no trijām cukura ražotnēm Latvijā. Tā atradās Jēkabpils pilsētā, Krustpils krastā (vēsturiski Krustpils pilsētā), Rīgas ielā 218,[1] šosejas Rīga—Daugavpils malā.
Vēsture
1930. gadu sākumā Rīgā starp politiskajām partijām notiek cīņa par cukurfabrikas būves vietas izvēli. Krustpils variantu atbalsta Zemnieku savienība un Jaunsaimnieku frakcija, ko vada deputāts Krustpils miertiesnesis Lūkins. Krustpiliešiem ar iespējamo cukurfabrikas būvi saistās lielas cerības. Jau pirms valdības lēmuma pieņemšanas, pierādot savu dedzīgo atbalstu, apkārtnes zemnieki ar zirgu pajūgiem sāk vest granti uz iespējamo fabrikas celtniecības vietu un krustpiliešu neatlaidība uzvar.[2]
Darbības sākums
1932. gada 11. februārī valdībaskoalīcijas vairākums dod atļauju fabrikas celtniecībai. Fabrika tiek uzcelta rekordīsā laikā, 6 mēnešos, to kvalitatīvi veic firma "Neiburgs un Ko". Cukurfabrikas svinīga atklāšana norisinās 1932. gada 22. oktobra rītā,[3] kas Krustpilij kļūst par svētkiem. Uz atklāšanu ierodas Ministru prezidents Marģers Skujenieks un valdības locekļi. Krustpils cukurfabrika kļūst par lielāko pilsētasuzņēmumu.
Cukura ražošana attīstās, jau fabrikas darbības sākumā ik dienas sāk pienākt vismaz 100 vagoni cukurbiešu, tās tiek piegādātas arī pajūgiem. Pirmajā sezonā diennaktī tiek pārstrādāts 600 tonnas biešu, no kā iegūst 1500 maisu cukura. Fabrika atbalsta zemniekus, atpakaļ atgriežot biešu graizījumus un bezmaksas dodot filtrkaļķus, bet pāri palikušos tūkstošus tonnu eksportē uz Vāciju, gūstot peļņu.[4]
Fabrikas izlaupīšana un atjaunošana
Otrā pasaules kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, tiek nodarīti lieli postījumi arī fabrikai. Teik uzspridzināti divi katli un tvaika turbīnas, savukārt, visas elektroiekārtas demontētas un aizvestas līdzi. 1944. gada 1. septembrī uzsākas remontdarbi un fabrikas atjaunošanas darbi, kas notiek par direktora vietas izpildītāju iecelta atvaļināta kapteiņaJāņa Alfrēda Bērziņa vadībā. Fabrika atsāk savu darbu jau pēc 5 mēnešiem, gan bez tvaika turbīnām, izmantojot Aivieksteshidroelektrostacijas saražoto elektroenerģiju. Jau pirmajā ziemas sezona tiek pārstrādāti 145 000 centneru cukurbiešu un nākamā gada pavasarī fabrika noslēdz līgumu ar 15 000 zemnieku, kuri apņemas cukurbietes audzēt 4080 hektāruplatībā.[5] Padomju gados fabrikas darbība attīstās un ražošanas apjomi pieaug. Ilgus gadus fabrikas direktors bija Pēteris Lazdiņš.[6]
Fabrikas likvidācija
1999. gadā Jēkabpils cukurfabrika tiek pasludināta par maksātnespējīgu.[7] Pašlaik fabrikas teritorijā darbojas vairākas nelielas firmas, taču daudzi fabrikas korpusi ir pamesti un kļuvuši par graustiem. Teritorijā ir notikuši vairāki ugunsgrēki.[8]
