17. gadsimta beigās itelmeņi apdzīvojuši Kamčatkas vidieni līdz Tigilas upei ziemeļos un Ukas upei austrumos un dienvidos līdz pussalas dienvidu galam. Pēc Kamčatkas iekļaušanas Krievijas Impērijas sastāvā itelmeņi nonāca ciešā saskarsmē ar ieceļojušajiem kazakiem. Karadarbības un ievazāto epidēmiju dēļ itelmeņu skaits ievērojami samazinājās un sākās to pārtautošana. Sevišķi intensīvi tā notika 19. gadsimtā Kamčatkas upes ielejā, kur izveidojās metisizēta grupa, kura mūsdienās sevi identificē kā kamčadali, runā krievu valodā un statistikā tiek uzskaitīta kā atsevišķa tauta.[2]
Mūsdienās itelmeņi, kas daļēji saglabājuši savu valodu un tradīcijas, dzīvo galvenokārt pussalas rietumu piekrastē Tigiļas un Miļkovas rajonos (ap 2300 cilvēku), kā arī Magadanas apgabalaTaujskas ciemā un Olas pilsētciematā (ap 600 cilvēku).
Valoda
Lielākā daļa itelmeņu sadzīvē pārgājuši uz krievu valodu, bet ap 80 izmanto itelmeņu valodu. Rakstība itelmeņu valodā kopš 1931. gada sākotnēju latīņu alfabētā, bet kopš 1937. gada — kirilicā, bet pēc tam tika atcelta. Atkārtoti itelmeņu valodai rakstība tika izveidota 1984. gadā un 1988. gadā no jauna izdota ābece.