Hērodots no Halikarnāsas (dzimis starp 490. un 480. gadu p.m.ē, miris aptuveni 425. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu vēsturnieks. Plašās aprindās Hērodots tiek uzskatīts par pirmo autoru, kas vēsturisku tēmu izpētei izmantoja sistemātiskas pētniecības metodi, vācot materiālus un tad kritiski apvienojot tos historiogrāfiskā stāstījumā. Tāpēc Hērodots bieži tiek dēvēts par “vēstures tēvu” un šo titulu viņam pirmais piedēvēja Senās Romas orators Cicerons 1.gs p.m.ē.[1] Hērodots sarakstījis darbu, kuram vēlāk dots nosacīts nosaukums Historiai (Vēsture), kurā aprakstīti grieķu-persiešu kari (550.-449.g.p.m.ē.) un daudzu tai laikā dzīvojošo tautu īpatnības. Par galveno "Vēstures" avotu kalpojušas aculiecinieku liecības, kā arī sengrieķu mutvārdu tradīcija, bet attiecībā uz ģeogrāfiskajām ziņām Hērodots izmantojis arī paša ceļojumos pieredzēto. Ir izteikts pieņēmums, ka darbs nav pabeigts. "Vēsture" sastāv no deviņām grāmatām. Pirmās četras grāmatas galvenokārt veltītas ģeogrāfijai, un tajās plaši aprakstīta Persija, Ēģipte un citas zemes. Nākamās piecas grāmatas veltītas tieši grieķu-persiešu karu aprakstam.
Hērodota devums ir ļoti nozīmīgs vēsturiskā reģiona Skitijas un skitu cilšu izpētē. Ceturtajā grāmatā viņš aprakstījis neurus, kurus latviešu etnogrāfs un sinologs Pēteris Šmits identificējis ar senajiem baltiem.[2]
2017. gadā izdevniecība "Apvārsnis" uzsāka darbu pie Hērodota "Vēstures" zinātniska tulkojuma latviešu valodā.[3]
Biogrāfija
Mūsdienu pētnieki lielākoties smeļas ticamu informāciju Hērodota dzīvi viņa paša darbos,[4][5] papildinot to ar citiem antīkiem, bet daudz vēlākiem avotiem, tādiem kā Bizantijas 11. gadsimta enciklopēdija Suda, kas visdrīzāk ņēma informāciju no tradicionāliem avotiem.
Hērodots dzimis ap 484.g.p.m.ē. Halikārnsā, ietekmīgā ģimenē. Pilsēta tai laikā piederēja pie Pirmās persiešu impērijas. Hērodota radinieks dzejnieks Paniasis piedalījās nesekmīgā mēģinājumā sacelties pret Persiešu valdību. Hērodots rakstīja savas grāmatas joniskajā dialekta, kaut arī Halikārnsā pārsvarā dzīvoja dorieši. Sudā teikts, ka viņš iemācījās joniešu dialektu bērnībā, dzīvojot uz Samas salas, kur viņa ģimene devās, lai izbēgtu no persiešu soda par viņa ģimenes saistību ar sacelšanos, un atgriezās Halikārnsā vēlāk, kad valdība tika nomainīta.
Ap 447 g.p.m.ē. Hērodots pārcēlās uz PeriklaAtēnām, pilsētu, kuras iedzīvotājus un demokrātiskos institūtus viņš atklāti apbrīno savos darbos (V, 78). Eisebijs un Plutarhs piemin, ka Atēnas asembleja piešķīra Hērodotam finansu atlīdzību, novērtējot viņa darbu.[4] Ap 443.g.p.m.ē. viņš pārcēlās uz Tūriju, kas bija Atēnu sponsorēta kolonija. Aristotelis atsaucas uz "Vēsturi", ko sarakstījis Hērodots no Tūrijas, un daži fragmenti viņa grāmatās tiek traktēti kā pierādījums, ka viņš rakstīja par Dienviditāliju no personīgās pieredzes (IV, 15,99; VI, 127). Detalizēta informācija par Peloponēsas karu (VI, 91; VII, 133, 233; IX, 73) liek domāt, ka viņš varēja būt atgriezies Atēnās, un tādā gadījumā ir iespējams, ka viņš miris tur mēra uzliesmojuma laikā. Iespējams arī, ka viņš miris Maķedonijā, pēc tam kad tur ieguva tiesas patronāžu, vai arī viņš atgriezās Tūrijā. Hērodota "Vēsture" nepiemin neko, kas varētu nešaubīgi tikt datēts pēc 430.g.p.m.ē, un parasti tiek pieņemts, ka viņš miris neilgi pēc šī perioda, iespējams, nesasniedzot sešdesmit gadu vecumu.
"Vēsture"
Pēc Hērodota aprakstiem rekonstruēta antīkās pasaules karte ap 450.g.p.m.ē.
Hērodota grāmatu mērķis ir aprakstīt grieķu-persiešu karu (550.-449.g.p.m.ē.) vēsturi, taču divas trešdaļas no šī darba ir "ievads", kurā Hērodots apraksta šo divu valstu iepriekšējo vēsturi, iekļaujot aprakstā gandrīz visas tai laikā zināmās pasaules tautas, plaši aprakstot to ģeogrāfiju, vēsturi, ieradumus un paražas. Sekojot Persijas izaugsmei no sīkas sadrumstalotas karaļvalsts līdz plašai dominējošai impērijai, viņš pamanās izstāstīt Līdijas, Mēdijas, Asīrijas, Babilonijas, Ēģiptes, Skītijas, Trāķijas vēsturi, aprakstīt šīs valstis un tajās dzīvojošos cilvēkus, ekonomiku, klimatu, ģeogrāfisko pozīciju, pieminekļus, un tai pat laikā atzīmējot vienlaicīgi notiekošās izmaiņas Grieķijā, stāstot par grieķu migrācijām, kolonijām, tirdzniecību, mākslas progresu, revolūcijām, iekšējām cīņām un kariem, likumdošanu un reliģiju.[6][7]
Gan senatnē, gan mūsdienās Hērodota stāstu ticamība ik pa laikam ir tikusi apšaubīta, taču mūsdienās dominē viedoklis, ka Hērodots nekad nav tīši sniedzis nepatiesu informāciju, lai arī veids kā viņš savāca un pasniedza informāciju ne vienmēr garantē tās kvalitāti, īpaši gadījumos, kad šī informācija attiecas par senākiem laika periodiem vai bija atkarīga no informantu uzticamības. Taču pat lielākie mūsdienu skeptiķi atzīst Hērodota autoritāti tajos aprakstos, kur Hērodots bija aculiecinieks vai rakstīja par lietām, kuras labi pārzināja.[6][7]
Hērodota grāmatas fragments par neuriem (Skitijas zemes aprakstā)
"Neviens lāga nezina, kas atrodas ziemeļos no zemes, par ko tagad stāstu. Neesmu arī nevienu saticis, kas turieni pats būtu redzējis... Visu, ko vien esmu spējis saklausīt par attālākām zemēm, esmu uzrakstījis.
Pirmie iedzīvotāji uz ziemeļrietumiem no Olbijas, kas atrodas pie DņeprasSkitijas piekrastes vidū, ir kalipidieši - Skitijas grieķi. Aiz viņiem dzīvo cita cilts, saukta par alizoņiem. Šie un tāpat kalipidieši, kaut gan citādi dzīvo tāpat kā skiti, sēj un ēd labību, arī sīpolus, ķiplokus, lēcas un ersķus. Aiz alizoņiem dzīvo skitu zemkopju ciltis, kas sēj labību nevis uzturam, bet gan pārdošanai. Uz ziemeļiem no šiem dzīvo neuri. Ziemeļos no neuriem, cik zinām, zeme ir neapdzīvota...
Neuriem ir skitu paražas un ticējumi. Vienu paaudzi priekš Dārija kara gājiena gadījās, ka neuriem bija jāatstāj sava zeme čūsku dēļ. Viņu zemē bija saradies liels daudzums čūsku, un vēl vairāk mācās virsū no ziemeļu neapdzīvotām vietām. Beidzot neuri bija spiesti atstāt savu zemi un dzīvot starp budiniem. Var jau būt, ka neuri ir burvji, jo Skitijā dzīvojošie skiti un grieķi saka, ka reizi gadā ikviens neurs pārvēršoties par vilku. Pēc dažām dienām viņi atgriežoties savā agrākajā izskatā. No savas puses nevaru šim stāstam ticēt, bet viņi tā stāsta un pat apzvēr, ka tā esot patiesība". (E. Dunsdorfa tulkojums).
Atsauces
↑T. James Luce, The Greek Historians, 2002, p. 26.
