Fricis Laumanis (dzimis 1910. gada 13. jūnijā Liepājā, miris 1981. gada 6. decembrī Ņūdžersijā) bija Latvijas futbola aizsargs, kas kopā ar Rūdolfu Kronlaku un Hariju Lazdiņu bija visvairāk spēles Latvijas izlasē aizvadījušie futbolisti no Liepājas pirms Otrā pasaules kara.[1]
Futbola karjera
Kopš jaunieša vecuma Laumanis spēlēja Liepājas "Olimpija" jauniešu komandā, bet 1927. gadā pirmo reizi spēlēja augstākā līmeņa komandā gadā, kad Olimpija izcīnīja savu pirmo Latvijas Virslīgas titulu, no sastāva pamazām izkonkurējot veterānu Hariju Pīkolu.[2] Laumanis savu pirmo spēli Virslīgā aizvadīja 1927. gada 22. maijā, Olimpijai pārspējot Amatieri ar 5—2. Tomēr pagāja mazliet vairāk laika, lai Laumanis pierādītu sevi kā regulāru pirmās komandas spēlētāju Olimpijas sastāvā — 1927. un 1928. gadā viņš tikai laiku pa laikam tika izvēlēta pirmās komandas sastāvā, nodrošinot savu pozīciju 1929. gadā, kad Olimpija izcīnīja savu trešo titulu. 1930. gadā Olimpija reti spēlēja bez Laumaņa laukumā, vairākas sezonas viņš aizvadīja visās līgas spēles. 1939. gada rudenī Laumanis bija diskvalificēts uz pāris mēnešiem ar disciplinārsodu, kas klubam bija diezgan nopietns zaudējums. Pēc viņa atgriešanās laukumā Laumanis atkal kļuva neaizvietojams Olimpijas sastāvā. Laumanis spēlēja Olimpijā, līdz tā tika izformēta 1940. gadā. Kopā ar "Olimpija" Laumanis ieguva septiņus Latvijas čempiona titulus un trīs reizes uzvarēja Rīgas futbola kausa turnīrā.
Laumanis aizvadīja 18 spēles Latvijas izlasē no 1930. līdz 1939. gadam.
Pēdējā komanda, kurā Fricis Laumanis spēlēja Latvijā, bija Liepājas "Dinamo" 1941. gadā. Viņš nespēlēja Olimpijas sastāvā vācu okupācijas laikā. Pēc kara Laumanis nonāca Vācijā, kuru viņš atstāja 1949. gadā, dodoties uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Amerikā Laumanis turpināja spēlēt futbolu amatieru klubos, 1952. gadā uzvarot Pensilvānijas štata amatieru futbola līgā, pārstāvot Filadelfijas latviešu imigrantu sporta klubu, viņš spēlēja arī apvienotajā vācu un ungāru klubā.
Atsauces
