Frīdrihs II Hoencollerns (vācu: Friedrich II.), saukts arī par Frīdrihu Lielo (Friedrich der Große) un Veco Frici (der alte Fritz; dzimis 1712. gada 24. janvārī, miris 1786. gada 17. augustā) bija Hoencollernu dinastijas Prūsijas karalis un Brandenburgas kūrfirsts (kā Frīdrihs IV) no 1740. gada līdz savai nāvei 1786. gadā.
Uzvarēdams Austriju Silēzijas karos un piedalīdamies Polijas dalīšanās, Frīdrihs nostiprināja Prūsijas stāvokli, 1772. gadā nomainīdams titulu karalis Prūsijā (König in Preußen) uz Prūsijas karalis (König von Preußen). Frīdrihs Lielais bija tipisks apgaismotās monarhijas pārstāvis, atbalstīja zinātni un mākslu.
Dzīvesgājums
Dzimis Berlīnē karaļa Frīdriha Vilhelma I ģimenē. Bērnībā audzināts ļoti stingri, 18 gadu vecumā viņš kopā ar draugu Hansu fon Kati mēģināja bēgt uz Angliju, tomēr tika noķerts. Frīdrihs tika ieslodzīts Kistrinas cietoksnī un bija spiests noskatīties sava drauga fon Kates nāvessoda izpildē. 1733. gadā bez savstarpējas piekrišanas Frīdrihs tika izprecināts ar Braunšveigas princesi Elizabeti Kristīni. Līdz valdīšanas sākumam izveidoja ap sevi mākslinieku, aktieru un mūziķu trupu.
Pēc tēva nāves 1740. gadā kļuvis par karali, Frīdrihs uzsāka cīņu pret Austriju par Silēziju un pret Pragmātiskās sankcijas noteikumiem. Kā Frīdriha sabiedrotie piedalījās Lielbritānija un Hanoveres kūrfiste. Septiņgadu kara laikā iekaroja Silēziju, kaut arī Frīdriham nācās karot vienlaicīgi gandrīz ar visām tā laika lielvalstīm (Franciju, Austriju un Krieviju, Saksiju un Zviedriju). Uzvara cīņās nostiprināja Prūsijas autoritāti vācu valstu vidū un Prūsija no šī laika tika uzlūkota kā politiska lielvara.
Valsts stāvokli vēl vairāk nostiprināja piedalīšanās Polijas dalīšanās, kad lielākā daļa valsts teritorijas vairs nebija sašķelta. Frīdrihs II veica radikālus uzlabojumus valsts pārvaldē, izveidodams jauna tipa birokrātiju un ieviesdams vairākus netiešos nodokļus tiešo vietā. Veica radikālu ekonomikas pārveidi, bet Silēzijas iegūšana nodrošināja valsts ekonomikai nepieciešamās izejvielas. Frīdrihs Lielais ieviesa valstī reliģisko iecietību, sarakstījās ar Voltēru.
Atbalstīdams mākslu, Frīdrihs Lielais pats spēlēja flautu un ir 100 sonāšu un četru simfoniju autors. Viņa galma mūziķi bija Karls Filips Emanuels Bahs, Johans Joahims Kvancs un Francs Benda, bet Johans Sebastiāns Bahs Frīdriham par godu un pēc viņa tēmas radīja Muzikālais dāvinājums (Musikalisches Opfer). Frīdrihs Lielais uzaicināja uz Berlīnes akadēmiju Žozefu Lagranžu. Berlīnē darbojās arī Frančesko Algaroti, Žiljēns Ofrī de la Metrs, Pjērs Luijs de Mopertjī.
Mūža otro pusi Frīdrihs Lielais pavadīja Sansusī pilī Potsdamā, kur arī miris. Tika apglabāts Potsdamas garnizona baznīcā. Pēc Otrā pasaules kara Frīdriha Lielā mirstīgās atliekas pabija dažādās vietās, un tikai pēc Vācijas apvienošanās 1991. gadā Frīdrihs Lielais tika apglabāts kā un kur viņš to bija vēlējies — Sansusī pils vīnogulāju terasē, naktī, bez greznas ceremonijas.
Ārējās saites
