Nosaukums "Edesa" grieķiski apzīmē "torni ūdeņos" vai "pilsētu uz ūdens" un vairums uzskata, ka tas nācis no frīģiešu valodas,[3] taču pastāv arī versija par ilīriešu valodu.[4]
No 10. gadsimta līdz 1923. gadam pilsēta saucās Vodena (grieķu: Βοδενά, bulgāru: Во̀ден),[5] kas slāvu valodās arī apzīmē vietu uz ūdeņiem.
305. gadā p.m.ē. Seleiks I politisku apsvērumu dēļ nosauca Edesas vārdā jaundibinātu pilsētu Mezopotāmijā. Mūsdienās tā ir Šanliurfa jeb Urfa, atrodas Turcijas dienvidaustrumos.
Vēsture
Senlaiki
Pirmās ziņas par apdzīvotību arheologi atraduši no ceturtā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras mūsdienu viesnīcas "Ksenija" rajonā.[5]
Saskaņā ar dažu vēlāku gadsimtu seno rakstnieku teikto, Argeādu dinastijas leģendārais dibinātājs Karanoss (šīs dzimtas slavenākais pārstāvis bija Aleksandrs Lielais) 814. gadā pirms mūsu ēras nodibināja Edesas pilsētu un uzreiz padarīja to par pirmo senās Maķedonijas galvaspilsētu. Šis nostāsts ticis plaši izmantots reģionālajā literatūrā, tomēr paša Karanosa kādreizējo eksistenci vēsturnieki uzskata par nepierādītu. Vēlākajos laikos par Maķedonijas galvaspilsētu kļuva Aigai (arī Aigi un Egeja; grieķu: Αἰγαί), kura agrāk tika identificēta ar Edesu un arī pretendē uz Maķedonijas pirmās galvaspilsētas statusu.
Antīkajos laikos pilsēta sastāvēja no divām daļām — nocietinātās akropoles uzkalnā, kur atrodas arī mūsdienu Edesas centrālā daļa, un lejas daļas, kur atklātas senākās apmetnes.[6] Senās Edesas sienas un daudzas ēkas līdz šim nav atklātas vai atklātas tikai daļēji, jo arheoloģiskos pētījumus ierobežo pilsētas dzīves vajadzības. Apmeklētājiem pieejama kolonāde ar uzrakstu grieķu valodā, kura datējama ar romiešu laikiem, kuri iekaroja pilsētu un tās apkaimi 168.—130. gadā p.m.ē. Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras pilsēta ieguva zināmu ievērību, atrazdamās pie romiešu izbūvētā ceļa Via Egnatia no Adrijas jūras piekrastes ostām (Dirrahijas un Apollonijas) uz Salonikiem. No 27. gada p.m.ē. līdz 268. gadam tai bija sava monētu kaltuve. Tits Līvijs sava darba "Par pilsētas dibināšanu" (Ab urbe condita) 45. grāmatā nodēvējis Edesu kopā ar Pelu un Veriji par "nobilis urbes" — izcilām pilsētām.[7] Saskaņā ar tālaika uzrakstiem, romiešu periodā pilsētā bijuši grieķu dievu Zeva un Dionīsa tempļi, kā arī frīģiešu dievietes Ma (Kibelas) templis.
Saskaņā ar kristiešu leģendu, šeit 3. gadsimtā tika nogalināti kristiete svētā Vasa un viņas bērni.[8] 4. gadsimtā šeit izveidota Romas kristiešu bīskapija (diecēze) Saloniku arhibīskapijas pakļautībā.[5] 3. gadsimta otrajā pusē pilsētā iebruka goti.
Viduslaiki
Pēc Romas impērijas sabrukuma un tam sekojušajiem Tumšajiem gadsimtiem ziņu par pilsētu kļūst maz, taču tā turpinājusi pastāvēt kā Austrumromas impērijas pierobežas pilsētiņa. Pilsētnieki no uzkalna pakājes 6. gadsimtā pilnībā pārvācās uz augšpilsētu, kas sniedza lielāku militāru drošību.[6] Diecēzes pārstāvis bīskaps Isidors piedalījies 692. gada Trulas ekumēniskajā koncilā. 8. gadsimtā pilsēta un tās diecēze pārgāja Konstantinopoles pakļautībā gan reliģiski, gan politiski.[5] Reizēm tā mainīja pakļautību Bulgārijas un Bizantijas karos, kuri aktīvi notika no 7. līdz 11. gadsimtam, kopš 976. gada vairākkārtīgi kļūstot par bulgāru faktisko galvaspilsētu.[9] Tai skaitā 989. gadā to iekaroja Bulgārijas cars Samuils, bet 1003. gadā Bizantijas cars Vasilijs II atguva atpakaļ. 1015. gadā, īsi pirms Bulgārijas sabrukuma, bulgāriem izdevās to īslaicīgi ieņemt vēlreiz. 10. un 11. gadsimtā pilsēta Bulgārijas un Bizantijas karu hronikā tika pieminēta jau kā Vodena.[10] 1019. gadā Vodenas bīskapija tika nodota Ohridas arhibīskapijas pakļautībā.
Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ uz ceļa, kas savienoja svarīgas ostas, pilsētu nereti iekaroja dažādi pretendenti. Tā, 1083. gadā to īslaicīgi ieņēma vēlākais Tarantonormaņu firsts Boemunds I, taču viņa iekarošanas gājiens Balkānos izjuka naudas trūkuma dēļ.
1204. gadā Ceturtā krustakara laikā pilsētu sagrāba katoļu krustneši un pievienoja to jaunizveidotās Latīņu impērijas Tesalonīkas Karalistei. 1219. gadā to iekaroja Epīras despotāta despots Teodors. 1252.—1254. gadā Edesa (Vodana) kopā ar Epīru tika pievienota Nikejas impērijai,[5] kura pēc dažiem gadiem ieņēma Konstantinopoli un faktiski atjaunoja Bizantiju tās pamatteritorijās. Kopš 1341. gada Edesa bija biežas karadarbības un postīšanas objekts starp Serbiju un pilsoņu karu plosīto Bizantiju, kamēr 1389. gada to pēc ilgstoša aplenkuma neiekaroja Osmaņu impērija,[6] bet 1395. gadā neizpostīja zemestrīce.
Jaunie laiki
Sievietes Vodenas dienvidaustrumu rajonā Varošā uz osmaņu pastkartes 1905. gadā
Vēl 18. un 19. gadsimtā pilsētiņa bija maznozīmīga vieta Osmaņu impērijā, kuras iedzīvotāji — grieķi, bulgāri (jeb maķedonieši, kuri tolaik netika nodalīti no bulgāriem kā atsevišķa tauta) un turki — strīdējās savā starpā, un izņemot turkus, aktīvi piedalījās apkaimes dumpjos un revolūcijās.[5] 1845. gadā ceļotājs Grigorovičs atzīmēja, ka lielākā iedzīvotāju daļa pilsētā ir bulgāri.[11] 1863. gadā bulgāriem izdevās panākt dievkalpojumus maķedoniešu dialektā un pēc kāda laika arī skolu savā valodā. Starp Maķedonijas slāviem un grieķiem notika arī varmācīga otras puses baznīcu sagrābšana.[12] Vodana sāka straujāk attīstīties no 1892. gada, kad līdz tai tika uzbūvēts dzelzceļš no Monastiras. 1895. gadā sākās rūpniecības attīstība, izmantojot vietējo ūdenskritumu energiju, un tuvākajos 20 gados pilsētiņa kļuva par lielāko rūpniecības centru Maķedonijā. Par svarīgu nozari kļuva zīda ražošana.[6] 1912. gadā Pirmā Balkānu kara laikā pilsētu turkiem atņēma Grieķijas karaspēks un pēc kara tā kļuva par Grieķijas sastāvdaļu. Daļa bulgāru kultūras iestāžu tika slēgtas, daļa bulgāru no pilsētas emigrēja uz Bulgāriju.
1921. gadā Edesā sākās arheoloģiski izrakumi Evstrātiosa Pelevkida vadībā. Vienlaikus pilsētā atsākās rūpniecisks uzplaukums. 1923. gadā iedzīvotāju apmaiņas gaitā starp Grieķiju un Turciju vairums turku atstāja pilsētu, bet to vietā ieradās imigranti un bēgļi no Mazāzijas.
1935. gadā pilsēta cieta no ugunsgrēka un sekojošiem plūdiem.[5]
1941.—1944. gadā Edesa atradās Vācijas okupācijā, kuras beigās vācieši atkāpjoties aizdedzināja pilsētu, bet 1946.—1949. gadā Grieķijā notika pilsoņu karš, kuram bija gan politiski, gan ekonomiski, gan etniski motīvi. Tā laikā un pēc tā noslēguma notika jauns slāvu emigrācijas vilnis uz Dienvidslāviju, Bulgāriju un Rietumvalstīm, uz citām valstīm nācās emigrēt arī daudziem karu zaudējušajiem komunistiem.[13]
Kopš 1950. gadiem pilsētā sāka mazināties rūpniecības nozīme, vairāk vērības piegriežot tūrismam.[5] 1962.—1968. pilsētnieki sarīkoja Grieķijai neparasti spēcīgu ekoloģisku kampaņu, protestējot pret valdības plānu appludināt Edesas ūdenskritumu parkuHES vajadzībām. Viņiem izdevās panākt atteikšanos no šī projekta.[6]
Iedzīvotāji
Viens no ūdenskritumiemStraume Ūdenskritumu parkāMetropolīta rezudence
Edesā ir futbola klubs "AS Edessaikos" (grieķu: Αθλητικός Σύλλογος Εδεσσαϊκός), kurš pagājušajā gadsimtā spēlējis Grieķijas augstākajā līgā, bet pašlaik, 2020. gadā, spēlē ceturtajā līgā — Gamma Ethniki.[15] Grieķu rokasbumbas augstākakajā līgā spēlē Edesas klubs "Eropos".
Transports
Edesas apkaimē ir labi attīstīts autoceļu tīkls dienvidu, austrumu un rietumu virzienos (ziemeļos atrodas Kozjaka kalnu grēda), uz Salonikiem un Florinu ved dzelzceļa līnija.
↑Poulos, Fr. George. Orthodox Saints: Spiritual Profiles for Modern Man Vol. 3. 2005. Holy Cross Orthodox Press, ISBN 9780917651663
↑Николов, Георги. Централизъм и регионализъм в ранносредновековна България (края на VII – началото на XI в.). София, Академично издателство „Марин Дринов“, 2005. ISBN 954-430-787-7. pp. 170 - 172.
↑Browning, Robert; Kazhdan, Alexander (1991). "Vodena". In Kazhdan, Alexander (ed.). The Oxford Dictionary of Byzantium. Oxford and New York: Oxford University Press. p. 2185. ISBN 978-0-19-504652-6.
