Dzirnavas ir ierīce, ar kuras palīdzību cietus materiālus var sadalīt mazākos gabalos maļot, sasmalcinot vai griežot. Pastāv dažāda veida dzirnavas — ūdensdzirnavas, ko darbina ar ūdensratu vai hidroturbīnu, vējdzirnavas, ko darbina vējš. Mūsdienās biežāk tiek izmantotas ar elektrību darbināmas dzirnavas.
Senākais dzirnavu izmantošanas mērķis bija graudu pārstrāde miltos.[1] Pirms dzirnavām šis darbs tika paveikts ar akmens plākšņu, piestas, graudberžu palīdzību.[1] 16. gadsimtā p. m. ē. Indijā un 4. gadsimtā p. m. ē. Eiropā sāka iegūt smalku malumu starp rotējošām virsmām.[1] 2. gadsimtā p. m. ē. antīko autoru darbos ir tikušas pieminētas ūdens dzirnavas, kas izgatavotas Seno Austrumu zemēs.[1] 8.—9. gadsimtā Eiropā tika sākta vējdzirnavu celtniecība, 15. gadsimtā tajās tika veikti lieli uzlabojumi.[1]
Latvijas teritorijā Kurzemē un Zemgalē dzirnavas tikušas sauktas par sudmalām, savukārt Latgalē — par patmalām.[1] Ūdensdzirnavas Rīgas apkārtnē bijušas jau 1226. gadā, zināmas vējdzirnavas no 14. gadsimta.[1]
