Dmitrijs Konobejevskis (Gumiļevskis) (krievu: Дми́трий Григо́рьевич Конобе́евский (Гумиле́вский)), baznīcas vārds Filarets (Филарет, 1805—1866), bija otrais Rīgas pareizticīgo bīskaps (1841—1848) Pleskavas eparhijas pakļautībā. Viņa laikā notika Vidzemes zemnieku pāriešana pareizticībā, aizbraukšanas brīdī Vidzemes guberņā bija 33 jaunas latviešu draudzes un 39 jaunas igauņu draudzes, uzbūvētas bija 10 baznīcas, 15 draudzēs bija nodibinātas draudžu skolas.
Dzīvesgājums
Dzimis 1805. gada 5. novembrī (23. oktobrī pēc v.s.) Tambovas guberņas Šackas apriņķa Ļesnoje Konobejevas sādžā, garīdznieka Grigorija Konobejevska ģimenē. Mācījās Tambovas Garīgajā seminārā, kur sakarā ar īso augumu un pazemīgo raksturu ieguva uzvārdu Gumiļevskis (latīņu: humilis — "zemais") tad Maskavas Garīgajā akadēmijā (1826—1830).
Studējot akadēmijā, viņu iniciēja mūka kārtā ar Filareta vārdu. 1835. gadā Filaretu iecēla arhimandrīta amatā, par Maskavas Garīgās akadēmijas rektoru.
1841. gadā Filaretu iecēla par Rīgas bīskapu un Pleskavas eparhijas vikāru, 1842. gada 20. jūnijā bīskaps Filarets ieradās Rīgā.
1842. gadā pareizticīgās baznīcas Sinode izstrādāja instrukciju par to, kā būtu jārīkojas gadījumā, ja Baltijas novada zemnieki vēlētos pāriet pareizticībā. Garīdzniekam vajadzēja: nopratināt zemniekus valsts ierēdņa klātbūtnē, pēc tam nodot visas ziņas pārbaudei, iesniedzot tās guberņas valdē, un tikai tad zemnieki varēja pāriet pareizticībā.
1843. gadā Filarets lika visas dievkalpojumu grāmatas pārtulkot uz latviešu un igauņu valodām. Viņš sāka pieprasīt no pareizticīgajiem garīdzniekiem, lai viņi mācītu vietējās valodas. 1843. gadā ieviesa latviešu valodas mācīšanu Pleskavas Garīgajā seminārā.
Rīgas ģenerālgubernators Jevgeņijs Golovins nonāca bīskapa Filareta ietekmē, arī Krievijas Impērijas valdība sāka izrādīt ieinteresētību pareizticības izplatīšanā Baltijas guberņās. 1845. gada sākumā pareizticībā uzņēma veselu Rīgas brāļu draudzi, no 1845. līdz 1848. gadam pareizticībā pārgāja vairāk kā 100 tūkstošu latviešu.[1]
1847. gadā Rīgā atklāja piecu klašu latviešu-igauņu garīgo skolu. Tajā pašā gadā tika nodibināta speciāla komiteja, kuras uzdevums bija pārtulkot dievkalpojumu grāmatas vietējās valodās, valsts sāka piešķirt naudu jaunu baznīcu iekārtošanai, palielināja baznīcas klēra finanšu uzturu.
Tomēr joprojām bija akūts finanšu līdzekļu trūkums. Grūti bija atrast noderīgus zemesgabalus baznīcu būvēšanai, vietējie vācu muižnieki lika visādus šķēršļus zemesgabalu nomāšanai šādiem mērķiem. Dažām draudzēm nācās iekārtot pagaidu dievkalpojumu vietas šim nolūkam maz piemērotajās ēkās kā krogos, šķūņos, dzīvojamās mājās u.tml. Šādu pagaidu baznīcu iekārta bija visai pieticīga, lai noturētu dievkalpojumus bieži vien trūka pašu nepieciešamāko lietu.
Toties muižnieki izvērsa aģitācijas kampaņu, bet tiem, kuri bija pārgājuši pareizticībā, sāka iznomāt zemesgabalus uz daudz sliktākiem noteikumiem utt.
1848. gadā par Rīgas ģenerālgubernatoru kļuva Aleksandrs Suvorovs, kurš, vācbaltiešu mudināts, uzreiz iesaistījās konfliktā ar ar bīskapu Filaretu.
1848. gada rudenī Filaretu paaugstināja par Harkivas un Ahtirskas bīskapu un pārcēla uz Harkivu. 1857. gadā iecēla par arhibīskapu, 1859. gada par Čerņigovas un Ņežinas arhibīskapu.
Miris 1866. gada 22. (9.) augustā Konotopā.
Literatūra
- Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. Rīga, 2015, 26.—30. lpp.
- Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига: Филокалия, 1999. С. 37-99.
- Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836—1936). Популярно — исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 11-17.
Atsauces
