Dirižablis (franču: dirigeable — 'vadāms'[1]) ir par gaisu vieglāks lidaparāts — aerostats ar dzinēju un vadības ierīcēm (spārnojumu). Lai dirižablis būtu vieglāk vadāms, tā korpuss ir garens, plūdlīnijas formas. Dirižabļiem parasti ir propelleru piedziņa. Dirižabļa korpuss piepildīts ar gāzi (parasti ūdeņradi vai hēliju, retāk metānu; ir arī dirižabļi, kuros cēlējspēku rada sakarsēts gaiss). Teorētiski iespējami arī vakuuma dirižabļi. Dirižabļa korpusam pievienota gondola pasažieru vai kravas pārvadāšanai. Dirižabļa spēka iekārta ir elektrodzinējs vai iekšdedzes dzinējs.
Pēc korpusa veida dirižabļus iedala mīkstajos dirižabļos (to korpuss pēc būtības ir īpašas formas gaisa balons), puscietajos un cietajos. Cietā korpusa cigārveida dirižabļus parasti saista ar dirižabļu konstruktora Ferdinanda fon Cepelīna vārdu un bieži dēvē par cepelīniem (dažreiz kļūdaini par cepelīnu sauc jebkuru dirižabli).
Vēsture
Par dirižabļa izgudrotāju tiek uzskatīts franču inženieris Žans Menjē (Jean-Baptiste Marie Charles Meusnier de la Place).
Dirižabļu būvniecība uzplauka 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tie plaši tika izmantoti pasažieru pārvadāšanai un militārām vajadzībām.
Pirmā pasaules kara laikā no 1916. gada maija līdz 1917. gada decembrim Vaiņodē funkcionēja dirižabļu lidosta (vācu: Luftschiffhafen Wainoden).[2]
Periodā starp abiem pasaules kariem lidojums ar pasažieru dirižabli bija daudz komfortablāks, nekā ar toreizējām lidmašīnām.
Par dirižabļu ēras norietu tiek uzskatīta dirižabļa "Hindenburgs" katastrofa 1937. gadā.
Mūsdienās dirižabļus lieto izklaides un reklāmas vajadzībām, tiek arī apsvērti kravu pārvadāšanas projekti ar dirižabļiem to ekoloģiskuma dēļ.
ASV cietais dirižablis Los Angeles (ZR-3) pie dirižabļu pietauvošanās masta, kas iebūvēts kuģī (1931. gads)
Hindenburga avārija (1937)
Atsauces
↑Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. R:, Norden AB, 2001, 156. lpp. ISBN 9984-9383-5-2