Detlavs Brantkalns

Detlavs Brantkalns Personīgā informācija Dzimis 1898. gada 24. jūnijā Tirzas pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) Miris 1979. gada 8. augustā (81 gads) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālleitnants Dienesta laiks 1918—1938 1940—1954 Valsts KSFPR  PSRS Struktūra strēlnieki Komandēja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija 130. latviešu strēlnieku korpuss Kaujas darbība Krievijas pilsoņu karš Poļu—padomju karš Otrais pasaules karš Apbalvojumi divi Ļeņina ordeņi četri Sarkanā Karoga ordeņi Suvorova ordenis Kutuzova ordenis Izglītība virsnieku kursi "Vistrel"

Detlavs Brantkalns (krievu: Детлав Карлович Бранткалн; dzimis 1898. gada 24. jūnijā, miris 1979. gada 8. augustā) bija latviešu izcelsmes padomju virsnieks, ģenerālleitnants (1945). Otrā pasaules kara laikā komandēja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju, pēc tam 130. latviešu strēlnieku korpusu.

Dzīvesgājums

Dzimis 1898. gadā Tirzas pagastā kalpa ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās, nonāca Petrogradā, kur strādāja mašīnbūves rūpnīcā.^[1] Jau agrā jaunībā iesaistījās kreisajā kustībā, 1916. gadā iestājies LSD, vēlāk pieslejoties Latvijas Komunistiskajai partijai. Sarkanajā gvardē kopš Oktobra revolūcijas. 1918. gada 5. augustā iestājās latviešu rotā Smoļnijā. Sarkanajā armijā kopš 1918. gada augusta, karoja Krievijas pilsoņu kara Austrumu frontē sarkanarmieša (ierindnieka) pakāpē. Latvijas brīvības cīņu laikā bija Vecgulbenes rajona bruņotas komunistiskās vienības priekšnieka palīgs (1918. gada decembris, LR), rotas un bataljona komandieris Vecgulbenes Kara nodaļā (kopš 1919. gada februāra, LSPR), sarkanarmietis 15. armijas Politiskās nodaļas partizānu vienībā (kopš 1919. gada jūnija), 15. armijas mantzinis (kopš 1919. gada oktobra). 1919. gada rudenī piedalījās kaujās pret Judeņiča spēkiem pie Petrogradas. 1920. gada aprīlī nosūtīts uz Rietumu frontes Politiskās pārvaldes politiskajiem kursiem, pēc kuru iziešanas tā paša gada augustā iecelts par 56. strēlnieku divīzijas 501. strēlnieku pulka kara komisāru, piedalījās padomju—poļu karā Grodnas virzienā. Kopš 1921. gada februāra pildīja kara komisāra palīga pienākumus tās pašas divīzijas 497., 498., 499. pulkos, piedalījās Kronštates sacelšanās apspiešanā.

Pēc pilsoņu kara beigām 1923. gadā iecelts par 48. strēlnieku pulka (16. strēlnieku divīzija, Ļeņingradas kara apgabals) kara komisāru, 1924. gadā — par 104. strēlnieku pulka (35. strēlnieku divīzija, Sibīrijas kara apgabals, Irkutska). 1925. gadā nosūtīts uz taktiskiem strēlnieku kursiem "Vistrel", kurus beidza 1926. gadā, līdz 1937. gadam bija bataljona komandieris, pulka komandiera palīgs dažādos pulkos Ļeņingradas kara apbabalā, strēlnieku pulka komandieris Sibīrijas kara apgabalā. 1937. gadā iecelts par Lejasamūras nocietinātā rajona (Nikolajevska pie Amūras) komendantu. Lielā terora laikā 1938. gada maijā Brantkalnu arestēja un apsūdzēja kā "latviešu fašistiskās organizācijas" dalībnieku, tomēr pēc diviem cietumā pavadītiem gadiem viņu atbrīvoja un atjaunoja dienestā Sarkanajā armijā.^[2][3] 1940. gadā nozīmēts par pasniedzēju kursos "Vistrel".

Lielā Tēvijas kara laikā, sākot ar 1942. gada decembri, komandēja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju (1942—1944), kura 1943. gada sākumā 27. armijas sastāvā (Ziemeļrietumu fronte) piedalījās Demjanskas operācijā, pēc kuras divīzija tika izvesta frontes rezervē, kur līdz oktobrim nodarbojās ar kaujas apmācību un nocietinājumu ierīkošanu gar Lovati. Pēc tam divīzija pārdislocēta uz Toropecas apkaimi un iekļauta 22. armijā (2. Baltijas fronte), iesaistīta Ļeņingradas—Novgorodas operācijā.

1944. gada 5. jūnijā Brantkalns iecelts par 130. latviešu strēlnieku korpusa (1944—1945) komandieri. Korpuss piedalījās Baltijas un Rīgas operācijā. Pēc tam korpuss Ļeņingradas frontes sastāvā piedalījās pretinieka karaspēka grupas "Kurzeme" likvidēšanā.

Pēc kara Brantkalns palika iepriekšējā amatā. 1946. gada maijā nosūtīts uz apmācību Augstākajā kara akadēmijā, kuru pabeidzot 1947. gada martā iecelts par 23. gvardes strēlnieku korpusa komandiera vietnieku, 1948. gada aprīlī — par 16. gvardes strēlnieku korpusa komandiera vietnieku, 1949. gada aprīlī — par Baltās jūras kara apgabala komandiera palīgu militārās izglītības iestāžu jomā.^[4]

Ievēlēts PSRS Augstākajā Padomē (2. sasaukums, 1947—1950). 1954. gada septembrī atvaļināts.

Miris 1979. gada 8. augustā Rīgā. Apglabāts Raiņa kapos.

Detlava Brantkalna vārdā bija nosaukta iela Rīgā. 2022. gada 14. decembrī Brantkalna ielas daļa tika pārdēvēta par Annas Brigaderes ielu, bet ielu sarkanajām līnijām, kuru adreses bija piesaistītas Annas Brigaderes ielai, piešķīra Zentas Mauriņas ielas nosaukums.^[5]

Atsauces

1. «No kalpa zēna līdz ģenerālim». periodika.lv. "Zīlīte" nr. 6. 01.06.1978.
2. Jānis Riekstiņš. «Par Lielo teroru pret latviešiem». Latvijas Vēstnesis, 2002-12-11. Skatīts: 2014-11-25.
3. Jānis Riekstiņš. «Par Lielo teroru pret latviešiem». Latvijas Vēstnesis, 2002-12-13. Skatīts: 2014-11-17.
4. Великая Отечественная: Комкоры. Военный биографический словарь. т. 1. с. 92—93. Москва : Кучково поле. 2006.
5. «Rīgas dome vienojas mainīt Brantkalna, Pikuļa, Staraja Rusas un Keldiša ielas nosaukumus». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-12-14.

Ārējās saites