Keruaks ir no Masačūsetsas štata pilsētas Louelas, kur viņa vecāki bija ieceļojuši no Kanādas franciskās provinces Kvebekas. Viņa dzimtā valoda bija frankokanādiešu izloksne žuāls, un viņš iemanījās tekoši runāt angliski, tikai sākdams skolas gaitas. No akcenta Džeks Keruaks atbrīvojies, būdams jau pieaudzis. 1939. gadā viņš beidza Louelas vidusskolu un, pateicoties ievērotam futbolista talantam, ieguva stipendiju studijām Kolumbijas Universitātē. Žans-Luī kļuva par ģimenes lielo cerību. Viņa vecākais brālis bija slimīgs un nomira deviņu gadu vecumā. Tēva Leo Keruaka uzņēmums (tipogrāfija) izputēja Lielās Depresijas gados, mēģinājumi atgūt zaudēto ar azartspēlēm arī nebija nesuši cerēto, un Leo Keruaks nodevās alkohola remdinājumam.
Kolumbijas Universitātē Džekam Keruakam neveicās - futbola komandas treneris viņu nevarēja ciest ne acu galā, jaunais talants necentās iztapt un jau 1941. gadā universitāti atstāja. Viņa dzīvē sākās posms, kurš turpinājās līdz romāna "Ceļā" iznākšanai. (Šajā laikposmā Keruaks divreiz apprecējās, neviena no šīm laulībām neilga vairāk par gadu. Otrajā laulībā jau pēc šķiršanās piedzima viņa vienīgā atvase, Džanete Keruaka (Janet Kerouac, 1952-1996), protams, arī rakstniece). Starp straujajiem posmiem Džeks Keruaks palaikam uzturējās savā miera ostā - pie mātes (tēvs nomira 1946. gadā).
Literārās darbības sākums
Džeks Keruaks sāka rakstīt jau trīspadsmit gadu vecumā. Par viņa elkiem kļuva Džeks Londons un Tomass Vulfs. 1942. gadā, braukādams pasaules jūrās uz tirdzniecības kuģiem, viņš pabeidza pirmo romānu "Jūra ir mans brālis" (aizrautīgie cienītāji viņa pirmos mēģinājumus apkopojuši izlasē "Virs pameža" (Atop an Underwood, 1987)). 1944. gadā radās iepriekš aprakstītā jauno rakstnieku kompānija - vēlākie bītņiki. 1945. gadā Džeks Keruaks, jūsmodams par draugiem, uzrakstīja par viņiem (un sevi - kā allaž) īsromānu "Orfeja parādīšanās" (Orpheus Emerged), kas dienasgaismu ieraudzīja tikai 2001. gadā. Intensīvie savas balss meklējumi nemitīgi turpinājās, 1948. gadā Džekam Keruakam izdevās pabeigt pirmo romānu "Pilsēta un lielpilsēta" (The Town and the City), kuru gan pats, gan draugi uztvēra visnotaļ nopietni un kuram pat atradās izdevējs. Romāns nāca klajā 1950. gadā.
"Pilsēta un lielpilsēta" tāpat kā visi Džeka Keruaka romāni ir autobiogrāfisks, tas stāsta par laiku no 1935. līdz 1946. gadam, vēstījums ir trešajā personā un visai tradicionāls, jūtama stipra Tomasa Vulfa ietekme. Lai gan darbs nebija peļams un pat tika saņemts honorārs, tomēr dižu ievērību tas neguva, un arī pats autors vairs nebija apmierināts ar paveikto. Arī pirmie uzmetumi romānam "Ceļā" viņam nepatika. Nekādi neizdevās atrast īstos vārtus pašam uz savu paudumu, kurš lauztin lauzās uz āru. Ap šo laiku viņš saņēma trīs spēcīgus stimulus, kas uzveda uz īstā ceļa.
Viljams S. Barouzs vēstulēs Alenam Ginsbergam plaši stāstīja, kā nonācis heroīna atkarībā. Džekam Keruakam bija iespēja lasīt šo skarbo, dokumentālo prozu, kas vēlāk pārtapa par Viljama S. Barouza pirmo grāmatu "Narkomāns" (Junky, 1953). Arī Nīls Kasadijs rakstīja par saviem piedzīvojumiem vēstulēs Alenam Ginsbergam un pašam Džekam Keruakam - viņa vēstījumi bija tik spraigi un spontāni, tik blīvi un atraisīti, sapludinot visdīvainākās iedomas ar reālistisku detaļu precizitāti, ka trakā blandoņas daudz literārākajiem draugiem aizrāvās elpa. Visam punktu pielika Džons Klelons Holmss, parādot Džekam Keruakam sava romāna "Doties" manuskriptu, par kuru nupat bija saņēmis fantastisku 20 tūkstošu dolāru avansu (daudzreiz vairāk nekā Džeks Keruaks par jau iznākušo darbu!). Džeks Keruaks, gadiem ilgi mocījies, lai izgudrotu sižetus un radītu smalki pastarpinātu literatūru formu, ieraudzīja, ka Džons Klelons Holmss ticis pie lielā kumosa, visai vienkārši un burtiski atstāstīdams viņu pašu gaitas un bieži vien plaši un burtiski citēdams viņu sarunas. Džekam Keruakam kā zvīņas nokrita no acīm.
1951. gada aprīlī slūžas nāca vaļā: dzima spontānais, nonstop rakstības veids. Rakstāmmašīnā tika ievērts teletaipa papīra rullis (dabūts no glītā slepkavnieka Lusjena, kurš jau 1946. gadā iznāca no cietuma un iestājās kārtīgā, pastāvīgā darbā ziņu aģentūrā - īsta bītņiku nodevība!). Trijās nedēļās, dienu un nakti strādājot un spēcinoties ar benzedrīnu, tapa romāns "Ceļā". Tā bija viena rindkopa, četrdesmit metrus gara, rakstīta ar mazāko iespējamo intervālu. (Nesen šis iespaidīgais mašīnraksts tika pārdots izsolē par 2,2 miljoniem dolāru.) Protams, darbs tika pārstrādāts, vairākkārt pārrakstīts uz "kārtīga" papīra. 1953. gadā par Džeku Keruaku ieinteresējās ietekmīgs izdevniecības Viking Press redaktors Malkoms Koulijs, kuram tomēr vajadzēja vēl trīs gadus, lai "nobriestu" Džeka Keruaka darba izdošanai. Šajā laikā romāns pēc viņa ieteikumiem kļuva pārskatāmāks, tika vienkāršota struktūra, izņemtas skarbās epizodes, kas prototipiem varētu draudēt ar tiesas darbiem, līdz beidzot 1957. gada vasarā romāns iznāca, un septembra sākumā The New York Times rakstīja: "Tāpat kā 1920. gados Hemingveja "Un saule lec", vairāk nekā jebkurš cits romāns, uzskatāms par Zudušās pasaules vainagojumu, tā tagad jau it skaidri redzams, ka bītu paaudzes virsotne ir romāns "Ceļā".[1]
Panākumu iedvesmots, Džeks Keruaks 1957. gada novembrī sarakstīja romānu "Dharmas blandoņas",[2] radot vielu mūžīgiem strīdiem - kurš ir viņa labākais darbs, šis vai tomēr "Ceļā"? (Katoliskā Džeka Keruaka meklējumi budisma pasaulē ir atsevišķas apceres vērti.) Gaidot "Ceļā" iznākšanu, Džeks Keruaks vis nesēdēja dīkā. Lai kā būtu ar oficiālo aiziešanu, pats sevi viņš bija atradis un atzinis, un manuskripti radās cits pēc cita. Šajā laikā pilnīgi sarakstīti pieci romāni: "Pazemieši" (The Subterraneans; sarakstīta 1953, izdota 1958), "Doktors Sakss" (Doctor Sax; 1949-1952, 1959), "Megija Kasidija" (Meggie Cassidy, 1953, 1959), "Tristessa" (1955-1956, 1960) un "Žerāra vīzijas" (Visions of Gerard, 1956, 1963), kā arī dzejoļu krājums "Mehiko blūzi" (Mexico City Blues, 1955, 1959), bija iesākti arī vairāki citi darbi.[3]
Tomēr Džeks Keruaks īsti netika galā ar paaudzes līdera lomas smagumu. Dzeršana, kura arī iepriekš nebija nekāda mērenā, tapa vēl negantāka. Pēc 1957. gada Džeks Keruaks turpināja rakstīt intensīviem rāvieniem, viņa dzīves laikā iznāca vēl trīs romāni un trīs apceru grāmatas. Romāni "Pamestības eņģeļi" (Desolation Angels, 1965) un "Dilūza niecība" (Vanity of Doulouz, 1968), kā arī aprakstu krājums "Vientulīgais ceļotājs" (Lonesome Traveler, 1960) ir nevienmērīgi, tomēr ļoti interesanti un vietām pat izcili spoži darbi. Romāns "Bigsura" (Big Sur, 1962) vēsta par viņa pūlēm tikt vaļā no atkarības.
Nāve un pēcnāves izdevumi
1966. gadā Džeks Keruaks apprecējās ar jaunības draudzeni Stellu Sampasu, un pārvācās uz dzimto Louelu. Stella rūpējās par Džeka Keruaka māti, kas šajā gadā pārcieta insultu, viņa piecieta Džeku Keruaku ilgāk nekā jebkura no iepriekšējām sievietēm, taču nevaldāmais rakstnieks vairs nebija glābjams. 1969. gada 21. oktobrī viņš mira no dzeršanas izraisītas iekšējo orgānu asiņošanas. Pirms viņa, 1968. gada 4. februārī, līdzīgi no dzīves aiziet arī Nīls Kasadijs.
Kopš Džeka Keruaka nāves draugi, literatūrvēsturnieki un izdevēji sagatavo arvien jaunus viņa darbu izdevumus; no dzīves laikā nepublicētajiem manuskriptiem sastādīts vismaz ducis grāmatu, un nav teikts, ka šim procesam būtu pieliks punkts. Tie ir vairāki dzejoļu krājumi, piezīmes par budismu, dažnedažādi prozas eksperimenti, vēstuļu apkopojumi, intervijas, jau minētie jaunības darbi.
