Dākijas zelta monēta ar ērgļa un vainaga attēlu un uzrakstu ΚΟΣΩΝ (1. gs. vidus p.m.ē.).Dākijas valsts aptuvenās robežas ķēniņa Burebistas valdīšanas laikā (82. gadā p.m.ē.).Romas impērijas Dākijas provinču (sārtā krāsā) karte ar iezīmētām zelta (Au) un sudraba (Ag) raktuvju vietām.
Pirmais zināmais Dākijas valdnieks bija ķēniņš Rubobosts (Rubobostes), kas 2. gadsimta p.m.ē. sākumā (pirms 168.g.p.m.ē.) sakāva ķeltus, kas līdz tam valdīja zemēs uz rietumiem no Karpatiem.[1]
Zināms, ka dāki ķēniņa Orola (Oroles) vadībā karoja ar bastarniem (bastarnae) tagadējās Moldovas teritorijā un kopā ar skordisku un dardanu ciltīm pret romiešiem (112.-109. g.p.m.ē. un 74. g. p.m.ē.). Ķēniņa Burebistas (Boerebista, 82.-44. p.m.ē.), kas bija Jūlija Cēzara laikabiedrs, vadībā Dākijas valsts sasniedza savu maksimālo platību, pakļaujot savai varai arī grieķu Melnās jūras ostas pilsētas Olbiju un Apoloniju. Viņš pārcēla Dākijas galvaspilsētu no Argedavas uz Sarmizegetusu. Pēc Burebistas nogalināšanas viņa ķēniņvalsts tika sadalīta četrās vai piecās daļās un Romas imperatoraAugusta Oktaviāna valdīšanas laikā (27.g.p.m.ē.–14.g.m.ē.) dāki bija spiesti atzīt romiešu pārākumu, kad 6. gadā m.ē. romieši uz dienvidiem no Donavas iekarotajās zemēs nodibināja Mēzijas provinci. 86. gadā Dākijas ķēniņš Durs (Duras, 68.-87.) sāka uzbrukumus Mēzijai, tādēļ imperators Domiciāns (Domitianus, 81.—96.) lika četriem vai pieciem leģioniem šķērsot Donavu. Dākiem Karpatu kalnu pārejā izdevās iznīcināt divus leģionus un viņu karavadonis Diurpans (Diurpaneus) kļuva par jauno Dākijas ķēniņu Decebalu (Decebalus, 87.-106.m.ē.). Viņš atkal apvienoja valsti no Tisas rietumos līdz Dņestrai austrumos un pēc atkārtotas uzvaras 88. gadā piespieda romiešus noslēgt mieru un maksāt kontribūciju.
Romas imperators Trajāns ar pakļauto dāku virsaišiem (fragments no Trajāna kolonnas bareljefa Romā).
Tomēr 101.-102. gadā m.ē. imperators Trajāns (Traianus, 98.—117.) uzvarēja dāku karaspēku un ķēniņš Decebals bija spiests kļūt par viņa vasali. 105. gadā dāki lauza pamieru, romiešiem 106. gadā izdevās ieņemt viņu galvaspilsētu Sarmizegetuzu. Decebals izdarīja pašnāvību, viņa galva kā uzvaras zīme tika pasniegta imperatoram Trajānam. Viņa pēctecis imperators Adriāns 118. gadā iekaroto Dākiju sadalīja divās provincēs - Augšdākijā (Dacia superior) un Lejasdākijā (Dacia inferior), bet vēlāk Augšdākijas ziemeļos tika izveidota jauna province Porolisas Dākija (Dacia Porolissensis). Imperators Antonīns Pijs (Antoninus Pius, 138-161) vēlreiz pārstrukturēja iekaroto Dākiju, izveidojot trīs provinces, kas tika nosauktas pēc to galvenajām pilsētām - Apūlas Dākiju (Dacia Apulensis), Porolisas Dākiju (Dacia Porolissensis) un Malvas Dākiju (Dacia Malvensis), ko pārvaldīja prefekti. Barbaru uzbrukumu rezultātā imperators Marks Aurēlijs visas trīs provinces pakļāva vienam militārajam vietvaldim jeb pretoram, kura rezidence atradās netālu no senās Dākijas galvaspilsētas Sarmizegetusas un tika dēvēta par Ulpia Traiana Sarmizegetusa.
Dākijas provinču galvenā bagātība bija zelta un sudraba raktuves, tomēr to ziemeļu robeža bija grūti nosargājama pret barbaru iebrukumiem. Sarmatu, vēlāk ģermāņu cilšu (goti, taifali, bastarni, heruli) un nepakļauto dāku cilšu (karpi) atkārtotie iebrukumi 248.-250., 258-263., 267.-269. gadā piespieda provinču romanizētos iedzīvotājus bēgt pāri Donavas aizsardzības līnijai uz Mēzijas provincēm vai arī patverties Karpatu kalnos. Imperatoru Galiēna (Gallienus, 260.-268.) un Aureliāna (Aurelianus, 270.-275.) laikā impērijas leģioni bija spiesti pamest Dākiju.
Romas imperators Konstantīns I 328. gadā lika uzbūvēt tiltu pāri Donavai un 336. gadā mēģināja iekarot gotu cilšu ieņemto agrākās Dākijas dienviddaļu un lika sevi titulēt kā "Lielo Dāku" (Dacicus Maximus). Tomēr viņa pēctecis imperators Valens (Valenus, 364-378) nebija spējīgs iekarojumus noturēt un viņa izveidotos nocietinājumus iznīcināja huņņiAtilas vadībā 447. gadā.
Pilsētu nosaukumi
Seno pilsētu ar izskaņu -dava izvietojums.
Dāku pilsētu nosaukumiem bija raksturīga izskaņa -dava (grieķu: -δαυα) vai -deva:
.svg)
