Baltvaigu garkaklis Eiropā ir populāra suga putnu kolekcijās, atsevišķiem īpatņiem ik pa laikam izbēgot savvaļā. Arī Latvijā 2015. gadā ir bijis viens baltvaigu garkakļa novērojums pie Papes ezera.[3]
Izskats
Baltvaigu garkaklis ir viegli atpazīstama pīle, kuru nevar sajaukt ar citām sugāmJaunajiem putniem apspalvojums ir pelēcīgāks un uz knābja nav sarkanā laukuma
Baltvaigu garkaklis ir neliela, koša pīle ar smailu asti. Tās ķermeņa garums ir 38—51 cm, spārnu izplētums 55—68 cm, svars 474—533 g.[2] Baltvaigu garkaklim ir balti ne tikai vaigi, bet arī pazode un kakla augšējās daļas priekšpuse. Baltais laukums kontrastē ar brūni raibumoto ķermeņa apspalvojumu, tumši brūno galvas virsu un sarkanmelno knābi. Uz muguras spalvas ir tumšākas, ar sarkanīgi brūnu maliņu. Aste ir balta vai gaiši brūna, bet uz spārniem ir metāliski zaļš spogulis ar kanēļkrāsas maliņu. Acis ir tumši brūnas, kājas pelēkas.[2] Reizēm sastopami baltas krāsas īpatņi.
Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan mātītes parasti ir nedaudz mazākas un pelēcīgākas, kā arī to aste ir īsāka. Jaunie putni izskatās līdzīgi mātītēm, bet ir par tām pelēcīgāki, ar mazāk košu spārnu spoguli, kā arī to knābim nav sarkanās krāsas laukuma.[1][2]
Uzvedība un barība
Baltvaigu garkaklis kā visas peldpīles barojas, zem ūdens pabāžot galvu un kaklu, bet asti izslienot stāvus gaisā. Seklos ūdeņos tas arī nirst. Baltvaigu garkaklis galvenokārt barojas ar ūdensaugiem (lapām, stiebriem, pumpuriem un sēklām), bet nelielos daudzumos tas barojas arī ar ūdenī dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem.[2] Parasti šīs pīles barojas nelielos baros, bet bagātīgās barošanās vietās tās veido lielus barus, kuros reizēm ir līdz 1000 īpatņiem.[2]
Baltvaigu garkaklim ir trīs pasugas, no kurām Dienvidamerikā dzīvojošā pasuga A. b. rubrirostris ir migrējoša.[2]
Ligzdošana
Reizēm novērojami balti īpatņi
Baltvaigu garkaklim ligzdošanas sezona galvenokārt ir atkarīga no ūdens līmeņa. Parasti tiek veidoti monogāmi pāri, bet reizēm daži tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm. Ligzdošana notiek pa vienam vai retinātās grupās. Ligzda atrodas uz zemes, tuvu ūdens līnijai, paslēpta biezi saaugušos augos. [2]
Dējumā ir 5—12 krēmīgi baltas vai gaiši brūnas olas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 25 dienas. Par pīlēniem rūpējas tikai mātīte. Tūlīt pēc izšķilšanās tie tiek aizvesti uz ūdenstilpi, kas ir daudz drošāka vieta mazuļiem. Briesmu gadījumā tie ienirst zem ūdens. Jaunie putni sāk lidot 45—60 dienu vecumā, bet dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā. Baltvaigu garkaklis dzīvo līdz 14 gadiem.[2]
Anas bahamensis bahamensis — nominālpasuga, sastopama Karību reģionā, Dienvidamerikas ziemeļos, reizēm ieklejo Floridas dienvidos;
Anas bahamensis galapagensis — vismazākā un pelēcīgākā pasuga, baltajos vaigos un pazodē redzami pelēki lāsumi, sastopama tikai Galapagu salās;
Anas bahamensis rubrirostris — vislielākā un košākā pasuga, sastopama Dienvidamerikā, sākot ar Bolīvijas austrumiem un Brazīlijas dienvidiem, izplatības areālam plešoties līdz Urugvajas dienvidiem un Argentīnai, reizēm ieklejo Folklenda Salās. Daļa Argentīnas populācijas ziemas periodā migrē nedaudz uz ziemeļiem.
Atsauces
↑ 1,01,11,2Madge, Steve; Burn, Hilary (1988). Wildfowl: An Identification Guide to the Ducks, Geese and Swans of the World (Helm Identification Guides). Christopher Helm. pp. 224–225. ISBN 0-7470-2201-1.
