Seminārs sākotnēji atradās Rīgā un sagatavoja pareizticīgās baznīcas draudzes skolu skolotājus. Skolotāju seminārs bija pakļauts Rīgas mācību apgabala kuratoram un mācību valoda bija krievu valoda. Mācību ilgums bija trīs gadi, vislielāko uzmanību pievērsa krievu valodai un reliģijai, mācīja arī matemātiku, vēsturi un pedagoģiju. Apmēram 2/3 audzēkņu saņēma stipendiju. Baltijas skolotāju semināra koris 1873. gadā piedalījās Pirmajos Vispārējos dziedāšanas svētkos Rīgā.
Sākoties Baltijas pārkrievošanai, seminārā sāka gatavot visu Latvijas lauku tautskolu un pilsētas elementārskolu skolotājus. Mācību ilgumu no 1877. gada pagarināja līdz četriem gadiem. 1879. gadā uzcēla jaunu semināra ēku. 1886. gadā Baltijas skolotāju semināru pārcēla uz Kuldīgu, kur tas darbojās līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Semināra audzēkņi aktīvi iesaistījās 1905. gada revolūcijas norisēs.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā semināru evakuēja uz Čistopoli tagadējā Tatarstānā, kur to 1919. gadā padomju varas iestādes pārveidoja par Tautas izglītības institūtu.
Skolotāju semināra ēka Kuldīgā
1924. gada 30. martā bijušā skolotāju semināra ēkā uzsāka darboties Kuldīgas Valsts vidusskola, ko 1928./1929. gadā pārdēvēja par Kuldīgas Valsts ģimnāziju. Pēc Otrā pasaules kara ēkā bija Kuldīgas vidusskola, kas tur atradās līdz 1964. gadam. Kopš 1989. gada šajā ēkā atradās Kuldīgas 78. arodvidusskola, ko 2008. gadā pārdēvēja par Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma profesionālo vidusskolu.[1]
Baltijas skolotāju semināra ēka Liepājas ielā 31/33 Kuldīgā ar 1998. gadu ir pasludināta par valsts nozīmes vēstures kultūras pieminekli.[2]
Semināra audzēkņi
Šo semināru pavisam beiguši 1026 audzēkņi, tajā mācījās arī vēlāk populārie rakstnieki Bebru Juris (1876—1881), Valdis (1882—1886), Sudrabu Edžus (1860—1941), Plūdons (1891—1895), Pēteris Birkerts (1897—1900), arhitekts Ernests Pole (1888—1892) un daudzi atzīti pedagogi.
.jpg)
