Bēne ir apdzīvota vieta Dobeles novada Bēnes pagastā, pagasta centrs. Atrodas Auces upes labajā krastā pie autoceļa P96 un Jelgavas—Reņģes dzelzceļa. Atrodas 30 km no novada centra Dobeles, 11 km no tuvākās pilsētas Auces, bet no Rīgas 98 km.
Iedzīvotāji
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Esošajās robežās, pēc CSP datiem.[3]
Iedzīvotāju skaita izmaiņas| Gads | Iedz. | ±% g.p. |
|---|
| 1935 | 539 | — |
|---|
| 1959 | 1 410 | +4.09% |
|---|
| 1970 | 1 677 | +1.59% |
|---|
| 1979 | 1 816 | +0.89% |
|---|
| | Gads | Iedz. | ±% g.p. |
|---|
| 1989 | 1 781 | −0.19% |
|---|
| 2000 | 1 737 | −0.23% |
|---|
| 2011 | 1 492 | −1.37% |
|---|
| 2021 | 1 165 | −2.44% |
|---|
|
|
Vēsture
10. - 12. gadsimtā toreizējā Bēnes pagasta teritorija, iespējams, piederēja pie Spārnenes pils. Pēc Zemgales iekarošanas 1272. gada 7. oktobrī Rīgas domkapituls nodeva Dobes pili Livonijas ordenim, pieminot ciemus ar to teritorijām, tajā skaitā "Bayena" - Bēni.[4][5] Spārnenes pils palika domkapitula īpašumā.[4]
Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā 1597. gadā ierīkota Bēnes muiža (Behnen).[4]
Apdzīvotā vieta sākusi veidoties pēc dzelzceļa līnijas Jelgava—Mažeiķi izbūves. Šajā laikā Bēnes muižas īpašnieks bija barons Augusts fon der Reke. Cilvēki no barona pirka nelielus zemes gabaliņus un būvēja mājas.[4]
Bēnes zemnieki bija čakli strādātāji un jau 19.-20. gadsimta mijā pagastā bija 79 zemnieku mājas. Šajā laikā tika apbūvēta Bēnes galvenā iela — Stacijas iela, nedaudz arī Jelgavas ielas dienvidu puse. No rūpniecības uzņēmumiem 19. gadsimta beigās zināmas muižas ūdens - tvaika dzirnavas un ķieģeļu ceplis pie "Lāmenieku" mājām.[4]
1. pasaules kara laikā Bēne tika izpostīta, šeit nebija pat veikalu, maizi veda no Auces. Muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, Bēnes muižas daļa - iznomāta no 1922. gada. Tās nomnieks bija Otto Valdemārs Gailītis, kurš atgriezās no Amerikas, kur dzīvodams kopš 1905. gada un smagi strādādams, bija ticis pie zināmas turības. Pēc viņa ierosmes uzsāka cukurbiešu audzēšanu, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju.[4]
1925. gadā Bēnei piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. Ciemā ēku būvēšana iesākās gar Jelgavas ielu līdz Sniķeres ielas krustojumam, ap Tirgus ielu un gar Sniķeres ielas austrumu pusi. Aiz dzelzceļa radās Skolas iela un Līduma iela.[4]
Tika izveidota tvaika pienotava, krejošanas punkts, vējdzirnavas, zāģētava muižā, zāģētava Kaijukrogā un 26 dažādi veikali. 1935. gadā Bēnē bija 251 zemes īpašums un 240 saimniecības, kuras apstrādāja 3132 ha aramzemes.[4]
Pēc 2. pasaules kara 1945. gada aprīlī Bēnes kulturālā centra vietā tika nodibināts Jelgavas cukurbiešu sovhozs, ko vēlāk pārdēvēja par padomju saimniecību "Bēne", kas darbu deva vairāk kā 200 cilvēkiem. Bēnē darbojās arī MTS, vēlāk LLT Dobeles rajona nodaļa, kuru 1976. gadā pārveidoja par Bēnes remontu rūpnīcu. Tajā tika nodarbināti vismaz 200 cilvēku. Svarīgi darba devēji bija arī Jelgavas MRS, Bēnes Pāju biedrība, Bēnes pienotava u.c
1958. gadā — pilsētciemata statuss. 1990. gadā pilsētciemata statuss tika zaudēts un Bēne kopā ar lauku teritoriju tika reorganizēta par pagastu.
Bēnē atrodas pagasta administrācija, vidusskola, mūzikas un mākslas skola, tautas nams, bibliotēka, pasts, dzelzceļa stacija Bēne. Ievērojami vēstures pieminekļi ir Bēnes muižas ansamblis, dzirnavas un tilts pār Auci.
Literatūra
Māra Horna. Bēnes muiža. Dokumentāls romāns par Bēnes pils pēdējā īpašnieka Fridriha Georga von Birckenstaedta (1836-1905) dzīvi./ Jelgava, 2020. 154 lpp. - ISBN 978-993-4893-001.
Atsauces
