- Šis raksts ir par tautu Dagestānā, Krievijā. Par seno Eiropas klejotāju tautu skatīt rakstu Avāri (senie).
Avāri (pašnosaukums: аварал, магIарулал) ir viena no Ziemeļkaukāza tautām, lielākais no Dagestānas etnosiem. Apdzīvo kalnaino Dagestānas dienvidrietumu daļu. Neliela avāru daļa dzīvo pierobežas apgabalos Gruzijā (ap 12 000) un Azerbaidžānā (ap 50 000), kā arī ievērojama daļa diasporā Turcijā, kur to skaits tiek lēsts no 50 000 līdz 200 000. PSRS laikā avāriem pieskaitīja tiem līdzās dzīvojošās andocezu tautas. Runā avāru valodā, oficiālajā saziņā plaši izmanto krievu valodu. Ticīgie musulmaņi sunnīti.[1]
Vēsture
Vieni no avāru senčiem bija antīkajā lakmetā mūsdienu Dagestānas teritorijā dzīvojušie silvi un andaki, uz ko norāda vairāki toponīmi un avāru dzimtu nosaukumi. 4. gadsimtā caur Ziemeļkaukāzu Eiropā iebruka protomongoļu tauta, ko mūsdienās arī dēvē par avāriem. Daļa no tiem apmetās Kaukāzā un bija vieni no kristiešu Sarīras valsts (6.—11. gadsimts) pamatlicējiem, vienu no kuras vēlākajiem valdniekiem saukuši par Avāru (Auhar).
1404. gadā dominikāņu diplomāta un ceļotāja Johanna de Galonifontibusa (Johannes de Galonifontibus) rakstos pirmoreiz dokumentāli minēta Kalnu Dagestānas tauta avāri. Vēlākajos gadsimtos gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem no Lielā Kaukāza grēdas zināmas vairākas avāru valstis: Avāru haniste, Džaras republika, Andalala, Gidatla u.c. 16.—18. gadsimtā avāru valsts ievērojami paplašinājās, iekļaujot arī bagvalu, čamalu un tindu zemes. 1803. gadā daļu Avāru hanistes iekļāva Krievijas Impērijā, bet Persija atteicās no savām vēsturiskajām tiesībām uz šo zemi pēc Gulistānas līguma parakstīšanas 1813. gadā. Drīz pēc tam sākās pret Krieviju vērstais Kaukāza karš, ko vadīja avāru militārais un garīgais līderis Šamils. Pēc sacelšanās apspiešanas 1864. gadā Avāru haniste tika likvidēta.
Ievērojami laki
Atsauces
Ārējās saites
