Augusts Apsītis-Apse

Augusts Apsītis-Apse Personīgā informācija Dzimis 1895. gada 3. oktobrī Krievijas Impērija, Vidzemes guberņa, Valmieras apriņķis, Rozēnu pagasts (tagad  Latvija) Miris 1947. gada 3. janvārī (51 gads) Krievijas PFSR, Vorkutlags (tagad  Krievija) Tautība latvietis Dzīvesbiedre Marija Olga Budēle Bērni Daumants (1924-1995) Gunārs (1926-1963) Imants Augusts (1929-1993) Tālivaldis (1936-1996) Balva Skaidrīte (1928-2015)

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis, Waffen-Standartenführer (1943) Valsts Krievijas Impērija  Latvija Trešais reihs Komandēja 3. Jelgavas kājnieku pulks 34. ieroču SS grenadieru pulks 3. SS-brīvprātīgo un apmācības pulks Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Otrais pasaules karš Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (III šķira) Triju Zvaigžņu ordenis (III šķira) Viestura ordenis (II šķira) Aizsargu Nopelnu krusts Lietuvas 10 gadu neatkarības medaļa

Augusts Apsītis-Apse (1895-1947) bija latviešu strēlnieku, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis 1895. gadā Rozēnu pagasta "Ķīlās" lauksaimnieka ģimenē. Mācījās Valmieras reālskolā, pēc tam kā eksterns izturēja eksāmenu un ieguva ģimnāzijas diplomu.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Apsītis-Apse dienēja Krievijas Impērijas 2. armijas korpusa 43. kājnieku divīzijas 172. Ļidas rezerves pulkā, pēc Oranienburgas praporščiku skolas beigšanas 1916. gada maijā viņu paporščika pakāpē nosūtīja uz 4. armijas korpusa 40. kājnieku divīzijas 157. Imeretijas rezerves pulku Kamišlovā. Vēlāk dienēja Rēveles cietokšņa 1. pulkā, pēc tam 6. armijas korpusa 4. kājnieku divīzijas 16. Lādogas pulkā Galīcijas frontē. 1917. gada oktobrī Apsīti-Apsi paaugstināja par leitnantu un pārcēla uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku.^[2]

1918. gada 10. decembrī virsleitnants Apsītis-Apse iestājās Kalpaka bataljona 1. Virsnieku rezerves rotā, 1919. gada janvārī piedalījās kaujās pie Skrundas. 1919. gada februārī Apsītis-Apse saformēja Tāšu Padures brīvprātīgo rotu, ko 1919. gada aprīlī ieskaitīja Latvijas Neatkarības bataljonā kā 3. rotu, Apsītim-Apsem saglabājot rotas komandiera amatu. Apsītis-Apse ar savu rotu piedalījās Slokas aizstāvēšanā un Rīgas atbrīvošanā 1919. gada maijā. 1919. gada 27. maijā Apsītis-Apse ar trīs citiem virsniekiem pie Remberģu muižas (mūsdienu Ādažos) pārgāja fronti un sagūstīja Padomju Latvijas armijas bataljona komandieri, par ko vēlāk tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Kad 1919. gada 19. augustā Neatkarības bataljonu ieskaitīja 1. Liepājas kājnieku pulkā kā 1. bataljonu, Apsīti-Apsi iecēla par bataljona komandieri. Viņš piedalījās kaujās Latgales frontē un Jaunjelgavas aizstāvēšanā pret bermontiešiem. 1919. gada 20. novembrī viņu iecēla par 3. Jelgavas kājnieku pulka bataljona komandieri. Latgales atbrīvošanas laikā viņš 1920. gada janvārī piedalījās Daugavpils atbrīvošanas operācijā, martā viņu paaugstināja par pulkvedi-leitnantu.^[2]

Pēc virsnieku kursu beigšanas 1922. gadā pulkvežleitnantu Apsīti-Apsi iecēla par 2. Ventspils kājnieku pulka bataljona komandieri, bet 1925. gadā atkal par bataljona komandieri 3. Jelgavas kājnieku pulkā, vēlāk pār pulka intendantu. 1929. gada janvārī viņu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par 1. Liepājas kājnieku pulka komandiera vietnieku. 1929. gada 14. novembrī apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.^[3] 1930. gadā viņš beidza kara akadēmiskos kursus un 1934. gadā tika iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri,

Latviešu leģiona pulku komandieri pēc zvēresta nodošanas 1943. gada aprīlī, no kreisās 43. pulka komandieris pulkvežleitnants Lobe, 42. pulka komandieris pulkvežleitnants Veiss, 33. pulka komandieris pulkvedis Janums, 32. pulka komandieris pulkvedis Krīpens, 15. (1.). artilērijas pulka komandieris pulkvedis Skaistlauks un 34. pulka komandieris pulkvedis Apsītis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada oktobrī 3. Jelgavas pulku iekļāva 181. strēlnieku divīzijā, bet viņu atvaļināja no dienesta. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā Apsītis-Apse slēpās un izvairījās no apcietināšanas^[2] un pēc Vācijas iebrukuma laikā organizēja ap 400 vīru lielu nacionālo partizānu grupu Zemgalē. Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi Apsīti-Apsi 1943. gada aprīļa sākumā iecēla par 15. divīzijas 34. ieroču SS grenadieru pulka komandieri un viņš vadīja pulka formēšanu Cēsīs. Pēc zvēresta nodošanas 1943. gada augustā pulku pārcēla uz Ventspili. 17. novembrī pirmās pulka daļas ieradās Ostrovā un 23. novembrī novietojās Novosokoļņiku pozīcijās. Decembra beigās pulkvedis Apsītis-Apse saslima un viņa vietā stājas pulkvedis Dzenītis-Zeniņš.^[1]

1944. gada 10. janvārī viņu iecēla par 3. apmācības pulka komandieri un viņš Paplakā vadīja apmācībās līdz 1944. gada jūlijam, kad viņu iecēla par leģiona ģenerālinspektora štāba mobilizācijas daļas priekšnieku. Oktobrī viņš slimības dēļ dienestu pameta.^[2] Pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas pulkvedi Apsīti-Apsi 1945. gada 13. maijā apcietināja.

1945. gada decembrī PSRS kara tiesa viņam piesprieda 20 gadu ieslodzījumu Gulaga nometnē, miris 1947. gada 3. janvārī Vorkutlagā.^[2]

Atsauces

1. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 62. lpp
2. «LKOK nr.3/659 : Apsītis-Apse, Augusts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. janvārī. Skatīts: 2013. gada 1. novembris.
3. Valdības Vēstnesis, 1929. g. 14. nov. (Nr. 261) 1. lpp