Arsenijs Starkovs (krievu: Арсений Викторович Старков, ukraiņu: Арсен Вiкторович Старков, 1874-1927) bija krievu izcelsmes anatoms un ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors (1925-1927).
Dzīvesgājums
Dzimis 1874. gada 20. (8.) februārī Toržokas pilsētā Tveras guberņā. Mācījās Tveras klasiskajā ģimnāzijā, studēja Maskavas Universitātes (MU) Medicīnas fakultātē (-1897). Strādāja par MU prozektora palīgu (1898-1908), prozektoru (1907-1917). 1900. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju Этиология и патологическая анатомия мышечной кривошеи, ievēlēts par MU privātdocentu (1902), tad par ārkārtas profesoru (1912). Pirmā pasaules kara laikā galvenais ārsts Ķeizariskās ģimenes lazaretē (лазарет императорской фамилии в Петровском дворце, 1914-1917).
Krievijas pilsoņu kara laikā Kijivas Universitātes profesors (1917-1922).
1922. gada jūlijā A. Starkovs emigrēja uz Čehoslovākiju, no 1923. gada bija profesors un bioloģijas katedras vadītājs Ukrainas Augstākajā pedagoģijas institūtā Prāgā. 1925. gada 1. jūnijā viņu ievēlēja par Latvijas Universitātes Anatomijas un Histoloģijas institūta vadītāju.[1]
Miris 1927. gada 19. decembrī ārzemju ceļojuma laikā Austrijas teritorijā vilcienā Vīne-Roma, apglabāts Testačas kapos (Campo Cestio) Romā.[2]
Darbi
- Этиология и патологическая анатомия мышечной кривошеи. Москва: 1900;
- К вопросу о лечении рака грудной части пищевода. Москва: 1901;
- Общая анатомия мужского малого таза. Москва: 1903;
- К хирургической анатомии предстательной железы. Москва: 1905;
- Анатомия прямой кишки и мышц, имеющих к ней отношение. В 2-х тт. Москва: 1912;
- Загальна бiологiя. Прага, 1925.
Atsauces
- ↑ Arnis Vīksna. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte 1919-1950. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011. — 409 lpp.
- ↑ «russkije.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 23. jūlijā.
