Jūrasbraucējiem straume ir zināma jau vairākus gadsimtus — tur valdošie rietumu vēji ļauj stipri paātrināt kuģošanu no rietumiem uz austrumiem, bet stipri apgrūtina kuģošanu no austrumiem uz rietumiem. Tā saucamais «kliperu ceļš», kas, sekojot Rietumvēju straumei rēcošajos četrdesmitajos, apliec triju kontinentu galējos dienvidu zemesragus — Adatas raguĀfrikā, SautīstkeipuTasmanijas salā un Hornas raguDienvidamerikā, ir ātrākais burukuģu ceļš apkārt pasaulei.
Valdošie rietumu vēji ir galvenais spēks, kas nodrošina ūdens masu pārvietošanos. Cirkumpolārās straumes nepārtrauktā plūsma varēja sākties pēc Tasmanijas jūrasceļa starp Austrāliju un Austrumantarktīdu izveidošanās pirms aptuveni 33,5 miljoniem gadu[2] un Dreika šauruma starp Dienvidameriku un Rietumantarktīdu atvēršanās pirms 20—40 miljoniem gadu. Nepārtraukti cirkulējošas aukstas straumes izveidošanās eocēnā izsauca Antarktīdas apledošanos.[3]
Straume savieno Kluso, Atlantijas un Indijas okeānus un ir galvenais ūdens masu cirkulēšanas ceļš starp tiem. Straumes ātrums augšējos slāņos ir 0,4—0,9 km/h, dziļākajos slāņos — līdz 0,4 km/h. Straumei ir diezgan izteiktas ziemeļu un dienvidu frontes, pie kurām ūdens temperatūra var atšķirties no 12—15 °C ziemeļos līdz 1—2 °C dienvidos. Gar straumes ziemeļu fronti izveidojusies Antarktiskā konverģence, kas ir Dienvidu okeāna dabīgā ziemeļu robeža.
