Nobels nodarbojās ar sprāgstvielu pētīšanu, kā arī ar nitroglicerīna ražošanu. 1867. gadā viņš patentēja nitroglicerīna maisījumu ar porainām vielām — dinamītu. Pavisam Nobels ieguvis 355 patentus.[2]
Visbiežāk Nobela uzvārdu saista ar viņa vārdā nosaukto prēmiju — Nobela prēmiju. Par Nobela personību diskutēts daudz, jo tā bijusi spilgta un pretrunīga. Viņš bijis izcils izgudrotājs, veiksmīgs uzņēmējs, taču tāpat arī vientuļš cilvēks ar ilgām pēc literatūras.[3]
Ģimene
Nobels dzimis Stokholmā, zviedru inženiera un izgudrotāja Imanuela Nobela (1801-1872) un Karolinas Andrietes Nobelas (1805–1889) ģimenē. Alfrēds bija ceturtais dēls astoņu bērnu ģimenē, no kuriem pilngadību sasniedza tikai viņš un viņa trīs brāļi (Roberts, Ludvigs un Emīls). Pēc biznesa neveiksmēm Zviedrijā, 1837. gadā tēvs devās uz Sanktpēterburgu, kur atrada jaunas iespējas. Nobela tēvs Immnuels Nobels bija gan izgudrotājs, gan arī veidoja uzņēmumus, kur tika izgatavotas dažādas iekārtas, kā arī ražotas sprāgstvielas.[3]1842. gadā, kad Nobelam bija 9 gadi, visa ģimene pārcēlās uz Sanktpēterburgu.[4]
Izglītība
Nobela tēvs bija nodrošinājis ģimenei labklājību un varēja dot saviem četriem dēliem labas izglītības iespējas. Alfrēds Nobels atstāja Krieviju 1850. gadā, lai dotos studēt uz Parīzi, kur viņš pavadīja vienu gadu. Pēc tam viņš četrus gadus studēja ASV, kur specializējās ķīmijā.[5] Viņš brīvi pārvaldīja sešas valodas (zviedru, vācu, angļu, krievu, itāļu un franču). Nobels interesējās arī par literatūru, viņš daudz lasīja un rakstīja arī pats.[3]
Ieguldījums zinātnē
1859. gadā Nobels kopā ar vecākiem un brāli Emīlu atgriezās Zviedrijā. Viņi pievērsās darbam ar sprāgstvielām, strādāja ar 1847. gadā atklāto nitroglicerīnu. Nobels attīstīja tajā laikā jau zināmās sprāgstvielu izgatavošanas metodes un pamatoja to lietošanu ieroču rūpniecībā. Darbs bija bīstams. 1864. gada 3 septembrī nitroglicerīns izraisīja sprādzienu Stokholmas ražotnes noliktavā, kurā gāja bojā pieci darbinieki, tai skaitā arī Nobela jaunākais brālis Emīls.[4]
Nobels tomēr turpināja darbu, cenšoties uzlabot sprāgstvielu stabilitāti. 1867. gadā Nobels pirmoreiz demonstrēja dinamīta iespējas. Dinamīta galvenā priekšrocība bija tāda, ka sava sastāva dēļ, tas nebija tik bīstams kā nitroglicerīns, kas Eiropā savas nestabilitātes dēļ tika aizliegts. Dinamītu nespēja uzspridzināt trieciens, pat ne uguns liesmas. Tā spridzināšanai bija vajadzīgs detonators. Pirmo detonatoru Nobels izgudroja 1863. gadā, bet uzlabotu modeli viņš izgudroja 1865. gadā. 1867. gadā Alfrēds Nobels ieguva patentu dinamītam un tas ļāva viņam gūt lielus finansiālos panākumus.[3]
Nobela brāļi Roberts un Ludvigs bija attīstījuši veiksmīgu biznesu, iesaistoties Kaspijas jūras naftas atradņu ekspluatācijā netālu no Baku. Arī Alfrēds Nobels tur investēja savus naudas līdzekļus un guva ievērojamu peļņu. Bez tam viņš bija nodibinājis 90 rūpnīcas sprāgstvielu un munīcijas ražošanai, kas bija ienesīgi uzņēmumi un deva peļņu. Tai pašā laikā Nobels pēc saviem uzskatiem bija pacifists.
Kad 1888. gadā, atrodoties FrancijāKannās nomira Nobela brālis Ludvigs, franču laikraksti publicēja nekrologu, kļūdaini pieņemot, ka miris Alfrēds Nobels. Nekrologa nosaukums bija "Nāves tirgotājs ir miris" (Le marchand de la mort est mort). Iespējams, ka tas izraisīja Nobelam vēlēšanos nepalikt cilvēku atmiņā tikai kā dinamīta izgudrotājam. Pastāv uzskats, ka sava ietekme uz Nobela vēlēšanos atstāt par sevi atmiņā labu reputāciju, bijusi arī Nobela ilggadējai draudzībai ar izcilo austriešu pacifisti Bertu fon Zutneri (1843—1914) (kas 1905. gadā kļuva par Nobela miera prēmijas laureāti).[6]
Nobela prēmija
Alfrēda Nobela kaps
Pēdējo savas dzīves posmu Nobels pavadīja Sanremo. Tur arī viņš saslima ar angīnu un 1896. gada 10. decembrī nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Viņš ir apglabāts Stokholmā, Norra Begravningsplatsen kapsētā.
Apmēram gadu pirms nāves, 1895. gadā 27. novembrī Parīzē, Nobels bija parakstījis testamentu, kas pēc viņa nāves bija pārsteigums gan ģimenes locekļiem un draugiem, gan sabiedrībai. Saskaņā ar testamentu, 31 miljons kronu tika ieguldītas fondā ar norādījumu, ka fonda nestā peļņa katru gadu jāpiešķir kā balva cilvēkiem, kas devuši ievērojamu ieguldījumu fizikā, ķīmijā, medicīnā un literatūrā, kā arī tiem cilvēkiem, kas veicinājuši mieru, darbojoties tautu sadraudzības labā, militārisma samazināšanā un miera kongresu rīkošanā.[1] Tika norādīts, ka četras pirmās balvas jāpasniedz Stokholmā, bet miera prēmija - Oslo.[7] Nobela prēmija tiek pasniegta kopš 1901. gada katru gadu Nobela nāves dienā - 10. decembrī.
