1999. gada UEFA Čempionu līgas fināls

1999. gada UEFA Čempionu līgas fināls
Manchester United Bayern Munich
Valsts karogs: Anglija Valsts karogs: Vācija
2 1
Turnīrs 1998.—1999. gada UEFA Čempionu līga
Datums 1999. gada 26. maijs
Norises vieta Camp Nou, Barselona
Tiesnesis Pjērluidži Kolina (Itālija)
Skatītāji 90,245
Laikapstākļi Skaidrs
21 °C (70 °F)
Gaisa mitrums: 64%[1]
← 1998
2000 →

1999. gada UEFA Čempionu līgas fināls bija futbola spēle starp Anglijas klubu Manchester United un Vācijas klubu Minhenes "Bayern", kas tika aizvadīta Camp Nou stadionā, Barselonā, Spānijā, 1999. gada 26. maijā, lai noskaidrotu 1998.–1999. gada UEFA Čempionu līgas uzvarētāju. Tedija Šerinhema un Ūles Gunnara Sulšēra kompensācijas laikā gūtie vārti pagrieza spēli pretējā virzienā pēc Mario Bazlera spēles sākumā gūtajiem vārtiem "Bayern" labā, "Manchester United" uzvarot ar 2–1 un nodrošinot pirmo Eiropas kausa titulu, kopš 1968. gada, un otro kopvērtējumā. Tiesnesis Pjērluidži Kolina šo maču minējis kā vienu no neaizmirstamākajiem savā karjerā, un spēles beigās pūļa radīto troksni raksturojis kā "lauvas rēcienu".

Abas komandas savā starpā bija spēlējušas iepriekš sacensībās, abām grupu turnīrā tiekot ielozētām D grupā; "Bayern" uzvarēja grupā, bet "Manchester United" kvalificējās izslēgšanas spēļu fāzei kā viena no divām labākajām otrās vietas ieguvējām visās sešās grupās. Pārspējot Milānas "Inter" ceturtdaļfinālā, "Manchester United" pusfinālā pārspēja citu Itālijas vienību, Juventus, iekļūstot finālā; tikmēr "Bayern" ceturtdaļfinālā pārspēja savus tautiešus, 1. FC Kaiserslautern, bet pusfinālā pārspēja Ukrainas vienību, Kijivas "Dinamo". Ar šo uzvaru "Manchester United" noslēdza sezonu ar trijiem tituliem, pēdējo 10 dienu laikā jau nodrošinot Premjerlīgas un FA kausa titulus. Arī "Bayern" bija iespēja iegūt trīs titulus, jau esot uzvarējušiem Bundeslīgā un sasniedzot DFB-Pokal finālu, lai gan arī tajā mačā viņi zaudēja, Brēmenes "Werder" komandai, pēcspēles soda sitienu sērijā.

Priekšvēsture

Manchester United un Minhenes "Bayern" pirms fināla bija tikušās tikai divas reizes savstarpējās cīņās, abas tikšanās notika agrāk 1998.–1999. gada sezonā un abas noslēdzās neizšķirti.[2] "Manchester United" vienīgie citi pretinieki no Vācijas visā kluba vēsturē bija Dortmundes "Borussia", pret kuru tai kopējā uzvaru bilance bija sešos mačos izcīnot trīs uzvaras, piedzīvojot divus zaudējumus un neizšķirtu, tostarp, uzvaru ar kopējo rezultātu 10–1, divu spēļu summā, 1964.–65. gada Starppilsētu gadatirgu kausa otrajā kārtā, un zaudējums ar 2–0, divu spēļu summā, 1996.–1997. gada UEFA Čempionu līgas pusfinālā.[3] Minhenes "Bayern" 22 mačos pret Anglijas pretiniekiem izcīnīja septiņas uzvaras, deviņas reizes nospēlēja neizšķirti un piedzīvoja sešas neveiksmes, ieskaitot uzvaru pār Leeds United, 1975. gada Eiropas kausa finālā un zaudējumu pret Aston Villa, 1982. gada finālā.[4]

Ieskaitot uzvaru pār "Leeds", 1975. gadā, Minhenes "Bayern" trīs reizes uzvarēja Eiropas kausā, pirms iekļūšanas 1999. gada finālā. Ar trīs uzvarām pēc kārtas, no 1974. līdz 1976. gadam,[5] viņi kļuva tikai par trešo komandu, kas to sasniegusi, aiz Madrides "Real" (no 1956. līdz 1960. gadam)[6] un Ajax (no 1971. līdz 1973. gadam).[7] Viņi arī divas reizes bija finišējuši kā vicečempioni: 1982. gadā, pret "Aston Villa"[8] un 1987. gadā, pret Porto.[9] Lai gan "Bayern" uz Eiropas kausa titulu gaidīja 23 gadus, "Manchester United" bija jāgaida vēl ilgāk, jo vienīgā uzvara tika gūta 1968. gadā, pret Benfica, Vemblija stadionā, papildlaikā.[10] Viņu galvenais treneris toreiz bija Mets Bazbijs, kurš pirms 10 gadiem tika smagi ievainots Minhenes aviokatastrofā, kurā gāja bojā astoņi viņa spēlētāji, atgriežoties no Eiropas kausa spēles Belgradā, pēc tam pārbūvējot komandu, kļūstot par Eiropas kausa ieguvēju. Bazbijs nomira 1994. gadā; 1999. gada Čempionu līgas fināla diena būtu bijusi viņa 90. dzimšanas diena.[11]

Lai gan šī bija otrā Čempionu līgas sezona, kurā piedalījās klubi, kas iepriekšējā gadā nebija uzvarējuši savās nacionālajās līgās, "Manchester United" un Minhenes "Bayern" bija pirmie šādi klubi, kas iekļuva sacensību finālā.[12] Tomēr, abi šajā spēlē piedalījās kā čempioni, uzvarot vietējās līgās 1998.–1999. gadā; Minhenes "Bayern" ieguva Bundeslīgas čempionu titulu, 9. maijā cīnoties neizšķirti, 1–1, pret Hertha BSC, kad bija atlikušas trīs spēles, savukārt "Manchester United" par čempioniem kļuva sezonas pēdējā kārtā (16. maijā), atspēlējoties no 1–0, pret Tottenham Hotspur, beigās uzvarot ar 2–1, apsteidzot Arsenal ar viena punkta starpību, iegūstot čempionu titulu.[13] Abas komandas arī cīnījās par trijiem tituliem sezonā; papildus savai uzvarai līgā, "Manchester United" 22. maijā uzvarēja Newcastle United, 1999. gada FA kausa finālā, iegūstot otro titulu sezonā,[14] savukārt "Bayern" 1999. gada DFB-Pokal finālā bija jāspēlē pret Brēmenes "Werder", 12. jūnijā.[15]

Ceļš uz finālu

Tālāka informācija: 1998.—1999. gada UEFA Čempionu līgas sezona
Valsts karogs: Anglija Manchester United Kārta Valsts karogs: Vācija Bayern Munich
Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle Kvalifikācijas kārta Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle
Valsts karogs: Polija ŁKS Łódź 2–0 2–0 (H) 0–0 (A) 2. kvalifikācijas kārta Valsts karogs: Serbija un Melnkalne Obilić 5–1 4–0 (H) 1–1 (A)
Pretinieks Rezultāts Grupu turnīrs Pretinieks Rezultāts
Valsts karogs: Spānija Barcelona 3–3 (H) 1. spēļu kārta Valsts karogs: Dānija Brøndby 1–2 (A)
Valsts karogs: Vācija Bayern Munich 2–2 (A) 2. spēļu kārta Valsts karogs: Anglija Manchester United 2–2 (H)
Valsts karogs: Dānija Brøndby 6–2 (A) 3. spēļu kārta Valsts karogs: Spānija Barcelona 1–0 (H)
Valsts karogs: Dānija Brøndby 5–0 (H) 4. spēļu kārta Valsts karogs: Spānija Barcelona 2–1 (A)
Valsts karogs: Spānija Barcelona 3–3 (A) 5. spēļu kārta Valsts karogs: Dānija Brøndby 2–0 (H)
Valsts karogs: Vācija Bayern Munich 1–1 (H) 6. spēļu kārta Valsts karogs: Anglija Manchester United 1–1 (A)
D grupas 2. vietas ieguvēji D grupas uzvarētāji
Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle Izslēgšanas spēles Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle
Valsts karogs: Itālija Inter Milan 3–1 2–0 (H) 1–1 (A) Ceturtdaļfināli Valsts karogs: Vācija 1. FC Kaiserslautern 6–0 2–0 (H) 4–0 (A)
Valsts karogs: Itālija Juventus 4–3 1–1 (H) 3–2 (A) Pusfināli Valsts karogs: Ukraina Dynamo Kyiv 4–3 3–3 (A) 1–0 (H)

Piezīmes: (H) - mājās; (A) - izbraukumā

Pirms spēles

Norises vieta un biļešu pārdošana

Finālam Camp Nou stadiona ietilpība tika samazināta no vairāk nekā 100 000 līdz 92 000.

Camp Nou stadions Barselonā, Spānijā, tika izvēlēts par fināla norises vietu UEFA Izpildkomitejas sanāksmē, Lisabonā, Portugālē, 1998. gada 6. oktobrī.[16] Atlases process bija sācies vairāk nekā četrus mēnešus agrāk, 1998. gada maijā, kad "FC Barcelona" iesniedza "Camp Nou" stadionu kā pretendentu uz mača rīkošanu, par godu kluba simtgadei.[17] Citas vietas, kas pretendēja uz spēles rīkošanu, bija Londonas Vembli stadions un Marseļas stadions Stade Vélodrome, taču UEFA Stadionu komisija uzskatīja "Camp Nou" par favorītu tā izcilās drošības, komforta un ietilpības dēļ.[18] "Camp Nou" bija uzņēmis vienu no iepriekšējiem Eiropas kausa fināliem: Itālijas kluba AC Milan uzvarā, ar 4–0, pār Rumānijas Steaua București, 1989. gadā. Tajā norisinājās arī divi Kausu ieguvēju kausa fināli, 1972. un 1982. gadā; pēdējo savā laukumā uzvarēja "Barcelona".[19]

"Camp Nou" tika uzcelts trīs gadu laikā, no 1954. līdz 1957. gadam, lai aizstātu "Barcelona" kluba iepriekšējo mājvietu, netālu esošo Camp de Les Corts.[20] Sākotnējā "Camp Nou" ietilpība bija nedaudz vairāk par 93 000,[20] bet tā pirmo lielo Eirokausu finālu, 1972. gada Kausu ieguvēju kausa finālu, apmeklēja tikai 35 000 skatītāju.[21] 1982. gads stadionam bija līdz šim noslogotākais gads, jo tajā notika ne tikai 1982. gada Kausa ieguvēju kausa fināls, bet arī piecas FIFA Pasaules kausa spēles, tostarp atklāšanas spēle, visas trīs spēles otrā grupu turnīra A grupā un pusfināls starp Poliju un Itāliju. Pēc sekojošiem remontdarbiem, līdz 1999. gadam stadiona ietilpība bija sasniegusi 115 000.[20]

Ņemot vērā UEFA noteikumus par stāvvietām futbola spēlēs, "Camp Nou" stāvvietu zonas tika slēgtas 1999. gada Čempionu līgas finālam, samazinot ietilpību līdz aptuveni 92 000. No tiem aptuveni divas trešdaļas bija rezervētas diviem fināla klubiem (katram aptuveni 30 000 biļešu). Atlikušo trešdaļu sadalīja "FC Barcelona" fani (ap 7500 biļešu), UEFA un sacensību sponsori.[22] Pēc sākotnējā paziņojuma, ka klubi saņems tikai 25 000 biļešu katrs, Neatkarīgā Mančestras Apvienotā atbalstītāju asociācija (IMUSA) nosauca šo skaitli par "smieklīgu", apgalvojot, ka tādējādi melnā tirgus cenas noslīdēs līdz "astronomiskam līmenim"; grupas pārstāvis Lī Hodžkiss ierosināja, ka skaitlis, kas tuvāks 50 000, būtu piemērotāks, ņemot vērā stadiona parasto ietilpību, aptuveni 115 000.[23] Neskatoties uz to, ka klubs saņēma tikai 30 000 biļešu, tika lēsts, ka līdz 100 000 "Manchester United" fanu dosies uz finālu Barselonā, maksājot aptuveni 300 mārciņu par lidojumiem un aptuveni 1000 mārciņu par spēļu biļetēm.[24]

Papildus stadiona ietilpības samazināšanai, UEFA arī noteica, ka "Camp Nou" laukums ir jāsamazina par 4 metriem (13 pēdām), no 72 metriem (236 pēdām) līdz 68 metriem (223 pēdām), lai tas atbilstu UEFA "standarta" laukuma izmēram.[25]

Spēles tiesneši

Pjērluidži Kolina bija spēles tiesnesis.

Spēles tiesnesis bija Pjērluidži Kolina no Itālijas Futbola federācijas. 1995. gadā Kolina tika paaugstināts FIFA Starptautisko tiesnešu sarakstā, un 1995.–96. gada sezonā viņš tiesāja savas pirmās UEFA kausa spēles. Viņš bija tiesājis tikai astoņas Čempionu līgas spēles pirms 1999. gada fināla, no kurām trīs bija grupu turnīrā, agrāk tajā pašā sezonā, tostarp spēli starp "Barcelona" un Minhenes "Bayern", "Camp Nou" laukumā, 1998. gada 4. novembrī; viņš arī tiesāja četras spēles 1996. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, tostarp finālu starp Nigēriju un Argentīnu, un divas grupu turnīra spēles 1998. gada FIFA Pasaules kausā.[26] Kolinas asistenti bija citi itāļu tiesneši, Dženāro Macei un Klaudio Puljīzi, kā arī ceturtais tiesnesis, Fjorenco Treosi.[27]

Spēles bumba

Viena no Nike "NK 800 Geo" bumbām, kura tika izmantota finālā

Finālspēles bumba bija "Nike NK 800 Geo", balta bumba ar standarta 32 paneļu dizainu. Tai bija liels Nike firmas logo pāri diviem blakus esošajiem sešstūra paneļiem ar Čempionu līgas logotipu uz piecstūra paneļa augšpusē un piecstaru zvaigžņu raksts, kas līdzīgs tām, kas izmantotas UEFA Čempionu līgas logotipā, uz visas bumbas virsmas.[28]

Formas

Tā kā gan "Manchester United", gan Minhenes "Bayern" primārajās formās bija ievērojams daudzums sarkanās krāsas, UEFA noteikumi par to, ja ir vienādas vai līdzīgas formu krāsas parasti noteiktu abām komandām valkāt rezerves formas. Tomēr, abi klubi uzskatīja, ka būtu bijis kauns, ja neviens nevalkātu savas tradicionālās krāsas, un viņi vienojās mest monētu, lai noskaidrotu, kuram būs pirmā izvēle. "Manchester United" uzvarēja izlozē un tāpēc valkāja ierastās krāsas sarkanos kreklus, baltus šortus un baltas zeķes, savukārt "Bayern" valkāja sudraba krāsas kreklus, šortus un zeķes ar sarkanbrūnu apdari.[29]

Atklāšanas ceremonija

Atklāšanas ceremonijā tika demonstrētas dažu Barselonas atpazīstamāko objektu piepūšamās versijas.

Pirms spēles sākuma, operdziedātāja Montserrata Kabaljē, pārvietojās pa laukumu golfa transportlīdzekļa aizmugurē,[30] izpildot dziesmu "Barcelona", kuru viņa ierakstīja kopā ar nelaiķi, Queen dziedātāju, Frediju Merkūriju, 1987. gadā.[31] Atklāšanas ceremonijā tika demonstrētas dažu Barselonas atpazīstamāko objektu piepūšamās versijas,[32] kā arī piedalījās karognesēji, kuri vēcināja finālspēles komandu ģerboņu karogus. Tikmēr Minhenes "Bayern" līdzjutēji izveidoja savas komandas nosaukuma tifo, ar tūkstošiem krāsainām kartītēm.[32]

Spēle

Komandu atlase

A man with red hair, wearing a red football shirt and white shorts.
A man with dark hair and stubble, wearing a red jacket with grey sleeves.
Pussargi, Pols Skoulzs (pa kreisi) un Rojs Kīns, nevarēja piedalīties finālā.

"Manchester United" izlidoja no Anglijas divas dienas pirms fināla, vispirms lidojot no Mančestras lidostas uz Hītrovu,[33] kur viņi iekāpa Concorde lidmašīnā, lidojumam uz Barselonu.[34] Viņi apmetās viesnīcā Meliá Gran, Sidžesas pilsētā, aptuveni 20 jūdzes (32 kilometrus) uz dienvidrietumiem no Barselonas.[35] Kapteinis Rojs Kīns un pussargs Pols Skoulzs nevarēja piedalīties finālā; galvenais treneris Alekss Fergusons sākotnēji apsvēra iespēju izvēlēties Gigsu, lai pievienotos Nikijam Batam centrālajā vidējā līnijā, taču galu galā izvēlējās Deividu Bekhemu kā spēlētāju, kurš varētu palīdzēt komandai kontrolēt bumbu laukuma vidū[25], ar Gigsu labajā "spārnā" un Jesperu Blomkvistu – kreisajā.[36] Kīns FA kausa izcīņas finālā guva potītes savainojumu, kas viņam liedza spēlēt līdz nākamās sezonas sākumam.[37] Savainojuma dēļ finālu izlaida arī norvēģu aizsargs Hennings Bergs, kas nozīmēja, ka viņa tautietis Ronijs Junsens, kurš sākotnēji bija pretendents uz spēlēšanu kopā ar Batu vidējā līnijā[38] – spēlēja centra aizsardzībā, kopā ar Jāpu Stamu, kurš pārvarēja Ahileja cīpslas savainojumu.[39] Kīnam nespēlējot, vārtsargs Šmeihels, kurš 1998. gada novembrī paziņoja par nodomu sezonas beigās pamest "Manchester United",[40] tika iecelts par kapteini savā pēdējā "Manchester United" spēlē;[41] tas nozīmēja, ka abu komandu kapteiņi bija to vārtsargi, jo Olivers Kāns nēsāja "Bayern" kapteiņa aproci.[42] Kā "Manchester United" divi labākie vārtu guvēji visas sezonas garumā, Kols un Jorks uzsāka spēli priekšējā līnijā, atstājot Šerinhemu, kurš dažas dienas iepriekš bija iesaistīts abos vārtu guvumos FA kausa finālā, uz rezervistu soliņa. Uz rezervistu soliņa bija arī uzbrucējs Ūle Gunnars Sulšērs, vārtsargs Raimonds van der Gau, aizsargi Deivids Mejs, Fils Nevils un Vess Brauns, kā arī pussargs Džonatans Grīnings.

"Bayern" treneris Otmārs Hicfelds paziņoja savas komandas sastāvu finālspēlei divas dienas pirms mača.[43] Savainojumi ietekmēja arī viņa atlasi – franču kreisās malas aizsargs Bisente Lizarazū un brazīliešu uzbrucējs Elbers sezonas beigās guva ceļgala savainojumus.[44][45] Elbera prombūtnes rezultātā "Bayern" spēlēja ar trīs uzbrucējiem – Bazleru, Jankeru un Cikleru, savukārt Lizarazū kreisajā flangā nomainīja Mihaēls Tarnats, bet Markuss Bābels spēlēja labajā flangā.[46] Sākotnēji Bābelam bija paredzēts segt Gigsu, ar savām aizsardzības spējām nopelnot vietu starta sastāvā, Tomasa Štrunca vietā, kurš bija vairāk tendēts uz uzbrukumu,[43] tomēr tas tika atcelts, kad Gigss tika izvēlets spēlēt labajā "spārnā", kur viņš spēlētu pret Tarnatu. "Bayern" aizsardzība bija "noenkurota" ap Mateusu, kurš spēlēja aiz Tomasa Linkes un Ganas izlases spēlētāja Samuela Kufūra – vienīgā, kurš nebija vācietis "Bayern" komandā (salīdzinājumam, "Manchester United" komandā bija četri angļi); Linkes un Kufūra sadarbība centra aizsardzībā nozīmēja, ka kluba kapteinim Tomasam Helmeram bija jāsamierinās ar vietu uz rezervistu soliņa.[42] Efenbergs un Jenss Jeremīss spēlēja "Bayern" centra vidējā līnijā, Jeremīsam sedzot Bekhemu.[47]

Kopsavilkums

Pirmais puslaiks

Komandas sarindojušās pirms spēles sākuma.

Spēles sestajā minūtē Junsens, netālu no soda laukuma, pārkāpa noteikumus pret "Bayern" uzbrucēju Jankeru[48] un Bazlers pēc brīvsitiena guva pirmos vārtus, Šmeihelam tiekot pārsteigtam nesagatavotam.[48] Lai gan "United" nonāca iedzinējos, viņi sāka dominēt bumbas kontrolē, taču nespēja izveidot reālas vārtu gūšanas iespējas. "Bayern" aizsardzība turpināja spēlēt uzdevumu augstumos un bija labi organizēta, par ko pārliecinājās Kouls, kad viņa centienus no tuvas distances ātri apturēja trīs aizsargi.[48] Kad "Bayern" sāka izskatīties arvien bīstamāki pretuzbrukumos nekā pretinieki bumbas kontrolē, Jankers vairākkārt pārbaudīja "United" aizsardzības četrinieku ar vairākiem ātriem skrējieniem uzbrukumā, no kuriem daži tika fiksēti kā aizmugure. Koulam kārtējo reizi radās iespēja "Bayern" soda laukumā, taču vārtsargs Kāns izsteidzās no saviem vārtiem, lai ar dūri aizsistu bumbu drošībā.

Otrais puslaiks

Otro puslaiku Vācijas komanda iesāka pozitīvākā noskaņojumā, kad Šmeihels bija spiests atvairīt Jankera sitienu, minūtes laikā pēc spēles atsākšanas.[48] Bazlers izrādījās visbīstamākais "Bayern" spēlētājs, vispirms raidot sitienu no 30 jardu attāluma vārtu virzienā, pēc tam nodrošinot sitienu ar galvu Bābelam, kurš neizmantoja šo iespēju. "United" izveidoja uzbrukumu, kad Gigss pēc ilgāka bumbas kontroles perioda izdarīja centrējumu Blomkvistam, kurš pārsita bumbu pāri vārtiem.[48] Vēl viena Bazlera iespēja pamudināja Fergusonu laist laukumā Šerinhemu.[48] Hicfelds atbildēja ar savu maiņu, sūtot laukumā Mehmetu Šollu, kurš nekavējoties noorganizēja Efenbergam tālsitienu, kas lidoja nedaudz garām vārtiem. Šmeihels noturēja savu komandu "spēlē", atvairot vēl vienu Efenberga sitienu, kurš pārlidoja pāri vārtu pārliktnim, spēles 75. minūtē.[48][49] Pēc tam Šolls gandrīz guva vārtus no 20 jardu attāluma, taču bumba atlēca no vārtu staba un nonāca Šmeihela rokās.[48] Spēlei šķietami "uzgriežot muguru" angļu komandai, Fergusons laida laukumā Sulšēru, kad bija atlikušas 10 minūtes.[48][49] Uz maiņu nākušais rezervists nekavējoties piespieda Kānu glābt vārtus pēc sitiena ar galvu; tas bija brīdis, kad "United" bija vistuvāk, lai gūtu vārtus, visas spēles garumā.[48] Minūti vēlāk "Bayern" palaida garām iespēju nodrošināt trofeju, kad Jankera sitiens "šķērītē" lidoja pāri vārtu pārliktnim.[48] Kad spēlē bija atlikušas pēdējās piecas minūtes, divi "United" uz maiņu nākušie spēlētāji piespieda Kānu vairākkārt glābt vārtus, vispirms pēc Šerinhema sitiena un pēc tam vēl viena Sulšēra sitiena ar galvu.[50]

Skatīt arī

Atsauces

  1. ↑ «Weather History for Barcelona, Spain – Wednesday, May 26, 1999». Weather Underground. The Weather Channel. Skatīts: 2014. gada 3. jūlijs.
  2. ↑ «Bayern vs Man Utd: Head-to-head». uefa.com (angļu). Skatīts: 2024. gada 6. decembrī.
  3. ↑ «BBC News | Uniteds Euro Showdown | The record: Germany v Manchester United». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-07.
  4. ↑ «BBC News | Uniteds Euro Showdown | The record: England v Bayern Munich». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-07.
  5. ↑ «1975/76: Roth completes Bayern hat-trick». uefa.com (angļu). 1976. gada 12. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  6. ↑ «1959/60: Dazzling Madrid crush Frankfurt». uefa.com (angļu). 1960. gada 18. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  7. ↑ «1972/73: Rep makes it three for Ajax». uefa.com (angļu). 1973. gada 30. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  8. ↑ «1981/82: Withe brings Villa glory». uefa.com (angļu). 1982. gada 26. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  9. ↑ «1986/87: Madjer inspires Porto triumph». uefa.com (angļu). 1987. gada 27. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  10. ↑ «1968: Manchester Utd win European Cup» (en-GB). 1968-05-29. Skatīts: 2024-12-09.
  11. ↑ «BBC News | Sport | Treble joy for United fans». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-09.
  12. ↑ Ferris (2004), p. 354.
  13. ↑ «BBC News | FA Carling Premiership | Glorious United crowned champions». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-10.
  14. ↑ «BBC News | FA Cup | Double joy for Man United». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-10.
  15. ↑ «Treble of 1999». skysports.com (angļu). 2014. gada 28. janvāris. Skatīts: 2024. gada 10. decembris.
  16. ↑ «La UEFA confirmó las expectativa y la Champions League se jugará en el Camp Nou». hemeroteca.mundodeportivo.com (spāņu). 1998. gada 8. oktobris. 2–3. lpp. Skatīts: 2024-12-10.
  17. ↑ «La final del Centenario». hemeroteca.mundodeportivo.com (spāņu). 1998. gada 27. maijs. 8. lpp. Skatīts: 2024-12-10.
  18. ↑ «Cinco estrellas». hemeroteca.mundodeportivo.com (spāņu). 1998. gada 6. oktobris. 8. lpp. Skatīts: 2024-12-10.
  19. ↑ Butler, Cliff, ed. (4 November 1998). "Return Ticket?". Manchester United – Brondby IF. UEFA Champions League Official Programme. Manchester: Manchester United FC: 25.
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 «Spotify Camp Nou History | FC Barcelona Official Channel». www.fcbarcelona.com (angļu). Skatīts: 2024-12-11.
  21. ↑ «European Competitions 1971-72». www.rsssf.org. Skatīts: 2024-12-11.
  22. ↑ Ferris (2004), p. 339.
  23. ↑ «BBC News | Football | United anger over ticket quota». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-11.
  24. ↑ Ferris (2004), p. 346.
  25. ↑ 25,0 25,1 Ferris (2004), p. 327.
  26. ↑ «WorldReferee.com - referee - Pierluigi Collina - stats». web.archive.org. 2015-07-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-07-08. Skatīts: 2024-12-12.
  27. ↑ «United see red as dirty tricks pitch row brews». Irish Independent (angļu). 1999-05-24. Skatīts: 2024-12-12.
  28. ↑ «Nike NK 800 Geo 1999 UEFA Champions League Final». A Few Good Balls (en-US). 2018-06-22. Skatīts: 2024-12-12.
  29. ↑ Ferris (2004), p. 360.
  30. ↑ Mitten, Andy, ed. (1999). "The Long Road Trip to Victory". Kings of Europe. Manchester United: 11.
  31. ↑ Pilger, Sam (June 1999). Barnes, Justyn (ed.). "The Promised Land". Manchester United. 7 (8): 27.
  32. ↑ 32,0 32,1 Leith (1999), p. 132.
  33. ↑ Ferris (2004), p. 328.
  34. ↑ «Barbara Harmer». The Telegraph (angļu). 2011-04-17. Skatīts: 2024-12-13.
  35. ↑ Ferris (2004), p. 332.
  36. ↑ Ferris (2004), p. 338.
  37. ↑ «BBC News | Football | Big two gear up for Wembley». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-13.
  38. ↑ «BBC News | Football | United's chance of a lifetime». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-13.
  39. ↑ «BBC News | Football | Supersonic United on final journey». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-13.
  40. ↑ «BBC News | FA Carling Premiership | Schmeichel to leave Old Trafford». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-15.
  41. ↑ «BBC News | Football | Schmeichel goes out with a bang». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-15.
  42. ↑ 42,0 42,1 «United as one: Schmeichel and Kahn - UEFA Champions League - News - UEFA.com». web.archive.org. 2018-04-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-04-26. Skatīts: 2024-12-15.
  43. ↑ 43,0 43,1 «BBC News | Football | Bayern unveil final line-up». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-16.
  44. ↑ «BBC News | Football | Bayern lose Lizarazu». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-16.
  45. ↑ «CNN/SI - 1999 Champions League Final - Bayern Munich Player Profiles - Monday May 24, 1999 01:04 PM». web.archive.org. 2000-08-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-21. Skatīts: 2024-12-16.
  46. ↑ Wesly Varghese. «A look back at the 1999 Champions League Final». www.sportskeeda.com (en-gb), 2014-05-12. Skatīts: 2024-12-16.
  47. ↑ Tom Jenkins. «Football: How Manchester United won the Champions League in 1999». the Guardian (en-GB), 2010-03-30. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2024-12-17.
  48. ↑ 48,00 48,01 48,02 48,03 48,04 48,05 48,06 48,07 48,08 48,09 48,10 «BBC News | Football | European final - key moments». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-21.
  49. ↑ 49,0 49,1 Ryan Bailey. «Revisiting the 1999 Final and the 10 Most Dramatic Champions League Finals Ever». Bleacher Report (angļu). Skatīts: 2025-01-02.
  50. ↑ Teddy Sheringham. «Manchester United's moment of magic that completed an historic treble». The Guardian (en-GB), 2009-05-25. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2025-01-11.

Bibliogrāfija

  • Pierluigi Collina. The Rules of the Game. London : Pan Books, 2004. ISBN 0-330-41872-6.
  • Ken Ferris. Manchester United in Europe: Tragedy, Destiny, History (2. izd.). Edinburgh : Mainstream Publishing, 2004 [2001]. 339. lpp. ISBN 1-84018-897-9.
  • Daniel Harris. The Promised Land. Edinburgh : Arena Sport, 2013. ISBN 978-1-909715-05-9.
  • Alex Leith. Manchester United: Pride of All Europe. London : Manchester United Books, 1999. ISBN 0-233-99771-7.

Ārējās saites

Eiropas kausa periods, 1955.—1992.
Sezonas
Fināli
Čempionu līgas periods, 1992.—pašlaik
Sezonas
Fināli

Strategi Solo vs Squad di Free Fire: Cara Menang Mudah!