Dzimtas ciltstēvs ir zviedru pulkvedis Bengts Haraldsons, kura dēls Haralds Bengtsons (1604–1678) bija Zviedru Vidzemes gubernatora Juhana Šites kambarkungs. Pēc poļu—zviedru karu beigām viņš ieguva tādas Zviedru Vidzemes muižas kā Ropku (Ropkoy), Laivu (Laiwa, Laeva) un citas mūsdienu Igaunijā, kā arī Mazbrenguļu muižu (Klein-Wrangelshof), tagadējā Dikļu pagastā Latvijā.
1645. gadā pulkvedi Bengtu Haraldsonu un viņa pēcnācējus iecēla Zviedrijas dižciltīgo kārtā un piešķīra uzvārdu Īgelštrēms (von Igelström, no "dēļu straumes").[1]
Viņa mazmazdēls majors Haralds Haraldsons Īgelštrēms Lielā Ziemeļu kara laikā bija gan Zviedrijas, gan Polijas-Lietuvas kopvalsts dienestā un 1710. gadā krita kaujā pret krieviem pie Drujas. Pēc Vidzemes kapitulācijas un inkorporācijas Krievijas impērijā viņa dēli sadalīja tēva īpašumus un iegādājās vēl citas muižas.
Pieci brāļi Gustavs Heinrihs (1695–1771, Ropkas un Laivas muižu īpašnieks, Vidzemes landmaršals), Haralds Vilhelms (1696–1760, Devēnas (Deewen) muižnieks), Otto Reinholds (miris 1751, Dzelzavas muižnieks), Georgs Reinholds (1698–1752) un Leonards Johans (1702–1782, Codes un Kleistu muižnieks) 1739. gadā par īpašiem nopelniem ieguva mantojamu barona titulu.[2]
Savukārt Gustava Heinriha Īgelštrēma dēli Haralds Gustavs (1733–1804), Jakobs Johans (1735–1804) un Otto Heinrihs (1737–1823, ģenerālis, Šampētera, Anniņmuižas un Zolitūdes muižnieks) 1792. gadā ieguva mantojamu Svētās Romas impērijas grāfa titulu. Ģenerālmajors Aleksandrs Īgelštrēms (1770–1855) 1845. gadā ieguva Krievijas impērijas grāfa titulu.
