Ģenerālisimuss (no latīņu: generalissimus — ‘visgalvenākais’) ir augstākā dienesta pakāpe dažu valstu bruņotajos spēkos, ko piešķir vairāku armiju komandierim.[1] Dažās valstīs pagātnē tā ir ir piešķirta izcilākajiem karavadoņiem vai arī diktatoriem.
Vēsture
Pirmo reizi šī pakāpe parādījās 16. gadsimtā Francijā, kad karalis Šarls IX 1569. gadā to piešķīra savam brālim Anrī III Valuā.
Trīsdesmitgadu kara laikā 1628. gadā šo nosaukumu ieguva Albrehts fon Vallenšteins, Lielā Ziemeļu kara laikā 1727. gadā — Aleksandrs Menšikovs, pēc Krievu—austriešu—turku kara 1789. gadā — Ernests Gideons fon Laudons, Otrās koalīcijas kara laikā 1799. gadā —Aleksandrs Suvorovs, Pirmā pasaules kara laikā 1914. gadā — Ferdinands Fošs, Spānijas pilsoņu kara laikā 1936. gadā — Fransisko Franko, Otrā pasaules kara laikā 1945. gadā — Josifs Staļins, kā arī vairāki citi.
Atsauces
Ārējās saites
